Emīls Dārziņš: "Ceļa jūtīs" - Publicistika - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

Emīls Dārziņš: "Ceļa jūtīs"

Publicējis Emīls Dārziņš sadaļā Sabiedrība · 23/8/2014 09:45:49

Nemirstīgs ir arī Emīla Dārziņā pravietojums par latviešu tautas izredzēm nākotnē, ko viņš paudis 1903. gadā publicētajā esejā „Ceļa jūtīs”, kas pēc tam daudzus gadu desmitus mums bijusi slēpta un liegta saprotamu un arī nesaprotamu iemeslu dēļ: tā būtu mūs mudinājusi sevi vairāk apzināties. Emīls Dārziņš savās domās, pasaulskatījumā un savā daiļradē bija krietni savam laikam priekšā.

Ceļa jūtīs

„Kad mēs atskatāmies vēsturē, tad redzam, ka katrā laikā ir bijušas vadošas tautas gan politiskā, ekonomiskā, gan garīgā ziņā, kuras savam laikmetam ir uzspiedušas savu zīmogu, taisīdamas iespaidu nevien uz citām, mazāk attīstītām un spējīgām tautām, viņu laika biedrēm, bet pat vēl gadusimteņiem ilgi uz pēcnācējām tautām. Pie tam krīt acīs, ka nevienai no šām tautām nav bijis vienādu panākumu visās kultūras dzīves sfērās, bet katrai no viņām ir bijuse tiekšanās uz zināmu specializēšanos: pie atsevišķām tautām, tāpat kā pie atsevišķiem indivīdiem, valda zināmā mērā darba dalīšanas princips, cik tālu tas nu praktiski izvedams.

Ar citiem vārdiem: katrai pārākai (saku: pārākai) tautai arvien bijuse sava misija, savs īpašs uzdevums, kuru dotajā laikā un pie dotajiem apstākļiem vienīgā viņa un neviena cita bij spējīga piepildīt, - misija, kuras cēloņi, protams, jāmeklē katras tautas iedzimtajās rases priekšrocībās un kuras vairāk vai mazāk sekmīga piepildīšana savukārt atkarājas no tautas rakstura, viņas vairāk vai mazāk izdevīgās vēsturiskās attīstības gaitas un, savu daļu, arī no viņas klimatiskiem, etnogrāfiskiem, ģeogrāfiskiem un varbūt vēl citiem apstākļiem. Tā, runājot par antīkajām tautām, ir iespējams skaidri noteikt katras tautas garīgo fizionomiju. No vēstures mēs zinām, ka romieši bij lieli ar savu politisko varu un likumdošanas gudrību, feniķieši lepojās ar savu tirdzniecību, jūdu stiprā puse bij viņu reliģijas, viņu Jehovas kults, un grieķi uzspieda savas kultūras zīmogu veseliem gadu tūkstošiem ar savu filozofiju un mākslu. Sevišķas fizionomijas trūka (jeb viņa bij mazāk izmanāma) tikai tām tautām, kuras, tā sakot, vairāk veda ikdienišķīgu, animalisku dzīvi; tām tad arī kultūras vēsturē nav tikpat kā nekādas nozīmes un viņu piemiņa ir izgaisusi.

Līdzīgi kā antīkajā pasaulē, arī jaunākajos laikos katrai spējīgākai tautai ir sava fizionomija. Tā angļus mēs pazīstam kā nepārspējamus kuģotājus un kolonizatorus, jenkiji ir palikuši par sakāmvārdu ar savu praktiskumu un dzīšanos pēc naudas, bez tam arī tehniskā laukā kā lieli izgudrotāji; itālieši ir mākslas tauta, no kuras savā laikā plūda pirmā kultūras gaisma pār Eiropu; pie frančiem dzima pirmās brīvības un cilvēku vienlīdzības apziņas idejas; žīdi ir pirmās šķiras finansisti, kas pārvalda pasaules naudas tirgus, un mūzikas māksla par savu lielisko uzplaukšanu pēdējā gadusimtenī var visvairāk pateikties vāciešiem (nerēķinot līdzi prūšus, kurus vairāk velk uz militārisma pusi).

Visām šām tautām ir jau sava pagātne, sava liela vēsture, un viņu kultūras gaita jau liekas būt puslīdz nosprausta, tā, ka viņām, man liekas, vairs par to nav galva daudz jālauza. Citādi ir ar mums latviešiem. Mēs, līdz ar kaimiņu tautu – igauņiem, ieņemam gluži atsevišķu vietu Eiropas tautu starpā. Var teikt, ka mēs esam tīri vai pate jaunākā Eiropas tauta, pastarīte starp Eiropas tautām. Gan jau mūsu cilts grāmata ir jāved daudz gadusimteņus atpakaļ. Bet tie bija citi laiki, no kuriem mūs šķir daudz gadusimteņus ilgs kalpības laiks, tā, ka ar tiem mums vairs nav ko rēķināties.

Mūsu tagadējā kultūras pasaulē mēs esam tīri vai pate jaunākā tauta, jo ir tikai vēl pagājis vairāk kā pusgadusimtenis, kamēr latvietis vairs nav nicināts parijs, kuram aizsprostots katrs ceļš uz cilvēka kultūras dzīvi un darbu, bet vairāk vai mazāk izglītots pasaules pilsonis. Pie mums patlaban notiek viens no visinteresantākajiem, vissvarīgākajiem procesiem, kāds vien jebkad var notikt kādas tautas vēsturē: pusotra miljona liela tauta, kura daudz gadusimteņus bijuse padota svešiem ienācējiem, ar vienu rāvienu nāk uz augšu, tiek pie pilsoniskām tiesībām, pie mantas, pie izglītības. Nu rodas jautājums: kādu virzienu ņems viņas valdošie elementi? Vai latviešiem lemts palikt par vienkāršu veģetējošu ļaužu masu, kuras dzīve norisinājās tikai dzīves pašu elementārāko, animalisko prasību apmierināšanas robežās, nepiesienot nevienu akmeni pie lielās gara kultūras ēkas? Jeb vai latviešiem būs lemts teikt savu vārdu līdzi arī cilvēces gara dzīvē, jaunu garīgu vērtību radīšanā?

Vai latviešiem lemts teikt savu vārdu arī tajā sfērā, kurā mūsu dienās koncentrējas vislabākais, ko domājuši un jutuši cilvēces labākie gari – mākslas sfērā? To iztirzāt un, ja izrādīsies par iespējamu, uz to arī atbildēt, lai būtu šo rindiņu nolūks.

Lai kāda tauta varētu sasniegt ko lielu mākslas un vispārīgi garīgās kultūras laukā, ir vispirms vajadzīgas divas lietas: pirmais, vajadzīgs, lai attiecīgā tauta būtu spējīga priekš mākslas, t.i., lai viņai, pēc viņas iedzimtās dabas un temperamenta, būtu vajadzīgās mākslinieciskās gara dāvanas, un otrais, vajadzīgi tie apstākļi, kuri atļauj šām spējām attīstīties, izveidoties, izteikties reālā mākslinieciskā radīšanā.

Tagad nu jautāsim vispirms: vai latviešiem ir vajadzīgais apdāvinājums priekš mākslas vispārīgi?


Lai varētu uz to atbildēt, izsargājoties no hipotēzēm, tad ir tikai viens ceļš: jāapskata un jāsalīdzina ar citu tautu mākslas produkciju tas, ko latvieši līdz šim mākslas laukā radījuši.

Mums ir sava liriskā dzeja, kurai līdzīgu var piemeklēt tagadējā cittautu dzejas literatūrā, mums ir sava diezgan kupla daiļliteratūra, sava uzplaukstoša glezniecība un mūzika. Viss tas saražots kādos 30 – 40 gados. Tagad nu jautāsim: vai pēc latviešu mākslas – dzejas, daiļliteratūras, gleznām un mūzikas – mēs jau varam taisīt kādus jēdzienus par latviešu iedzimto talantu priekš mākslas? – Bez šaubām, mēs to varam... Bet nebūsim pārsteidzīgi. Latviešu mākslas pirmie ziedi mums vēl nedod pietiekoši daudz tiesības runāt par latviešiem kā par ko ārkārtīgu, kā par izredzētu mākslas tautu, kurai būtu vairāk tiesības pretendēt uz mākslas nosaukumu, nekā citām tautām. Mēs vēl nedrīkstam apgalvot, ka arī viena otra cita tauta tikpat īsā laikā nebūtu varējuse to pašu padarīt. Ir viens cits, daudz svarīgāks arguments, kurš mūs var pārliecināt par latviešu īsto misiju kultūrtautu starpā, tas ir: mūsu tautas dzeja, šis brīnišķīgais dzejas dārzs, šās pustrešdesmit tūkstošas tautas dziesmas, kuras jau gadiem ilgi no agra rīta līdz vēlam vakaram tin kamolā sirmais dziedonis, kurš tagad mīt tur, Burtnieku pilī. Ja tauta, kura pēc skaita pieder pie mazākām pasaulē, kurai nav bijis pašai savas politiskas patstāvības, kura nav izaugusi ne zem dienvidu saules, ne arī dabas jaukumiem svētītā, auglīgā apgabalā, bet vientulīgā Ziemeļjūras piekrastē, kuras meitas un dēli pie tam daudz gadusimteņiem ilgi netika redzējuši neviena no tiem labumiem, kādi tajā pat laikā bij pieejami Eiropas tautām, bet no auguma uz augumu bij piespiesti, no tumsas līdz tumsai, izmirkuši un novārguši, iet grūtajās kungu gaitās, lai pa nakts melnumu nosnaustos tumšā rijas kambarī – ja šāda tauta pa visu šo laiku tomēr ir varējusi saražot tik neapzināmu daudzumu daiļu dzejas pērļu – daudz vairāk, nekā tautas, kas par viņu desmitreiz lielākas un pie tam brīvas, bagātas un labos klimatiskos apstākļos uzaugušas – tad gan neviens mirstīgais neuzdrošināsies apgalvot, ka šāda tauta nebūtu sevišķi apdāvināta priekš mākslas, nebūtu izredzēta būt par Dieva aicinātu darbinieci mākslas laukā!

Otrs arguments būtu mūsu tautas meldijas, kuras ar savu daiļumu stādāmas starp Eiropas tautu dziesmām vispirms rindā. Domāju, ka man, kā mūziķim pēc profesijas, šinī punktā ir cik necik tiesības līdzrunāt un spriest. Nevaru gan teikt, ka es pazīstu visu Eiropas tautu tautas mūziku, bet galveno Eiropas tautu – krievu, vācu, franču, itāļu un vēl dažu citu tautu meldijas man, caurmērā ņemot, nav svešas. Ja nu mēs, piemēram, salīdzināsim latviešu tautas meldijas ar mūzikā visražīgākās Eiropas tautas meldijām, tad glezna būs pat pārāk pārsteidzoša; vācu tautas meldijas, pēc viņas iekšējo jūtu dziļuma un cēluma un muzikālā daiļuma, stāv jūdzēm tālu pakaļ latviešu tautas meldijai. Te starpība ir tik uzkrītoša, ka dažas abu tautu meldijas nemaz nedrīkst salīdzināt. Tāpat arī attiecībā uz pārējām tautām. Gan atradīsies pasaulē tautas, kuru meldijas ir sparīgākas, kareiviskākas, kā tas ir pie ziemeļu un kalnu tautām, vai arī kaislīgākas, kā tas ir pie dienvidniekiem. Bet nav Eiropā otras tautas, kuras meldijās būtu tik daudz dvēseles dziļuma, cēluma un smalkuma, kā arī specifiski muzikāla skaistuma, kā latviešu tautas meldijās.

Ja mēs pieņemam, ka tautas mākslā atspoguļojas viņas dvēsele, tad latviešu tautas dvēsele ir kā balts balodis, kas paceļas gaisā pāri zemes putekļiem, mazgādams savus baltos spārnus saules staru viļņos. Pēc mūsu tautas dziesmas gara spriežot, latvieši ir pēc dzimuma daudz smalkāka ļaužu suga, nekā daudz citas tautas; pēc mūsu tautas dziesmu iekšējās psiholoģijas spriežot, mūsu dzīslās rit daudz tīrākas cēlā tautas celma, āriešu asinis, nekā mūsu citreizējo kungu, ģermāņu barbaru pēcnācēju: mēs esam daudz vairāk aristokrāti, nekā viņi. Un kad nu blakus mūsu tautas meldiju psiholoģiskajam dziļumam un tautas dzejas brīnišķīgajai gleznu bagātībai vēl iedomājamies pēdējo neapzināmo daudzumu, tad jāvaicā: kas gan cits, ja ne liels iedzimts talants varēja mūsu senčiem diktēt tādu neaptveramu dzejas daudzumu?

Ņemot kopā augšā pievestos, rokām taustāmos argumentus un pieliekot vēl klāt paša personīgo nojautu, es nebūt nebīstos teikt pēc savas lielākās pārliecības, ka es personīgi turu latviešus, zīmējot uz abām augšā pievestām mākslām, dzeju un mūziku, par vienu no visapdāvinātākajām valstīm Eiropā.

Bet nu vēl paliek otrs jautājums: vai latviešiem ir un būs vajadzīgie apstākļi, lai tie varētu ar laiku tapt par Dieva dotu mākslas tautu un vispārīgi radīt ko lielu gara laukā? Man jāatzīstas, ka es gan varu šodien šo jautājumu pārrunāt, bet nekādi neņemos to galīgi izšķirt. No vēstures mēs zinām, ka ir apstākļi, kuri kādu tautu var traucēt viņas kultūras attīstībā. Vecos tumšajos laikos tādi apstākļi bij, piemēram, lieli kari, kā trīsdesmit gadu karš Vācijā, kurš Vāciju pataisīja par tuksnesi, ticības vajāšanas, kā Spānijā un pie čeķiem, un vienas tautas verdzināšana no otras, kā tas bij pie mūsu senčiem. Nebūs nemaz jāsaka, ka mūsu laikos no šādām lietām gan vairs nebūs jābīstas. No kariem mūsu laikos mierīgie zemes iedzīvotāji nemaz vairs netiek aiztikti, par ticības vajāšanām nav i ko sapņot, un verdzību mēs, paldies Dievam, jau esam pārdzīvojuši un mums nekur nevar klāties labāk, kā zem bicantiešu divgalvainā ērgļa apsardzības.

Tā tad redzams, ka ārējas briesmas latviešiem nedraud. Tagad nu jāpameklē, vai nav kādas iekšējas briesmas, kuras varētu aizkavēt latvju tautu piepildīt savu kultūras misiju, būt par izredzētu darbinieci garīgā laukā?

Te nu mēs nākam pie viena no visvārīgākajiem jautājumiem latviešu dzīvē, kuram es personīgi nevaru tuvoties bez sirds drebēšanas. Jo nepietiek ar to vien, ka kāda tauta ir apdāvināta priekš kā augstāka, nepietiek ar to vien, ka viņai ir vajadzīgie ārējie apstākļi: viņai vajag arī nopietni gribēt, vajag dzīties pēc šā augstākā, viņai vajag būt diezgan ideālisma, šim augstākajam daudz ko uzupurēt; kā Prometejam viņai vajag censties nolaupīt no debesīm svēto dievu uguni. Te, lai man būtu atļauts pievest angļu filozofa estēta Džona Reskina vārdus, kuri, lai ir mana apcerējuma vidus punkts:
„Pētat tautu vēsturē un gaiši jūs redzēsiet to lielo patiesību, ka labu mākslu ir radījušas tikai tās tautas, kurām bij prieks pie tās, kuras no tās pārtika kā no maizes, viņā sildījās, kā aizvēņa saulītē, kuras, tai parādoties, gavilēja un priekā par viņu dejoja, kuras par viņu strīdējās, cīnījās, badu cieta; tautas, kuras centās viņu iegūt par dzimtīpašumu. Ir tikai viens līdzeklis pie mākslas tikt: griba mākslu baudīt.”

Tā runā Reskins. Tagad nu vaicāsim, vai mūslaika latvietim ir šī griba pēc mākslas?

Ar nožēlošanu un pēc pamatīgas pārdomāšanas jāatbild, ka viņam šīs gribas nav, jeb viņa ir tikai mazā mērā. Mūsu laiku latvietim vispārīgi trūkst garīgu ideālu. Kad priekš 50, 100 un vairāk gadiem uz laukiem svētdienas rītos lieli un mazi basām kājām, pastalām rokās pa lielceļiem un kājceliņiem bariem devās uz baznīcu vai tuvāko brāļu draudzes lūgšanu namu, tad latviešiem bij ideāli. Viņu ideāls bij reliģija, kristīga un godīga dzīvošana. Ideāli bij arī tad, kad pirmie latviešu censoņi pagājušā gadusimteņa otrajā pusē pacēla savas balsis, modinādami savus tautiešus uz kopīgu darbu. Viņu ideāls bija tautība, tautiskās pašapziņas modināšana par latviešiem.

Bet tautības jautājums nu jau sen ir izkarots: nevienam latviešu cilvēkam, ja tas cik necik ir cilvēks, tagad vairs nenāk prātā, neatzīties par latvieti, un tagad latvieši ir palikuši bez ideāliem. Sevišķi tas jāsaka par latviešu pilsētu tā saucamo inteliģenci.

Es nebūt negribu apvainot kādu zināmu ļaužu šķiru. Es zinu gluži labi, ka krietni un labi domājoši cilvēki ir sastopami tiklab starp tā saucamajiem inteliģentiem, kā starp fabrikas strādniekiem vai lauciniekiem. Gluži tāpat, kā visās ļaužu šķirās, ir arī pietiekoši daudz sliktu un nenovēlīgu cilvēku. Bet ja es sevišķi izceļu mūsu pilsētu tā saucamo inteliģenci, tad tikai turēdamies pie pazīstamā izteiciena: „Kam daudz dots, no tā top daudz prasīts”. Ir taču mūsu tā saucamai inteliģencei divas lielas varas: skolas izglītība un lielāka vai mazāka materiāla turība.

Bet vai tad tiešām mūslaika latvietim nav nekā, pēc kā viņš dzītos, nekā, priekš kā viņš strādātu, pūlētos? Uz to jāatbild: mūslaika latvietim ir gan savs „ideāls” (lietojot šo vārdu ironiskā nozīmē). Tas ir mums visiem labi pazīstams putns. Tas ir tas pats vecu vecais, cilvēces lielākās un sliktākās daļas elks, kura dēļ kopš gadusimteņiem nonākuši tik daudz kari un dažādi citi noziegumi. Es domāju, jūs viņu jau būsiet atminējuši, viņa vārds ir Mamons. Latviešu tā saucamā inteliģence, sevišķi pie mums Rīgā, stāv materiālisma iezīmē un gandrīz tikai materiālās intereses ir šimbrīžam noteicošais faktors latviešu dzīvē. Tas ir rokām taustāms, neapgāžams fakts, kuru es še konstatēju!

Bet, lūdzu, mani nepārprast. Es zinu gluži labi, ka bez zināmas (saku: zināmas) materiālas labklājības nav domājama arī māksla un vispārīgi lielāka garīga kultūra.

Tauta, kura atrodas viselementārākajā nabadzības pakāpē, nevar ražot arī mākslu tādā nozīmē, kā mēs to tagad saprotam (lai gan, blakus pieminot, tautas māksla, kolektīva māksla var attīstīties arī pie vissliktākajiem apstākļiem, kā to redzam pie mūsu tautas dziesmu izcelšanās). Bet man bail par latviešu nākotni. Man bail, ka latviešu dzīšanās pēc Mamona nepaliek par epidēmiju, nepaliek par hronisku kaiti, ka tā beidzot pavisam neizsūc tautas labākos spēkus, pavisam nesamaitā viņas asinis. Ne par velti ir sakāms vārds: „Padod velnam pirkstu, un viņš beidzot paņems visu roku”. Un cits vārds saka: „Ielaid velnu baznīcā un viņš kāps uz kanceles”. Un vēl trešais Bībeles vārds saka: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot, jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs”. Neviens nevar reizē kalpot Gudrības garam un Mamonam...

Bet es, vēlreiz, lūdzu, mani nepārprast. Es nebūt negribu teikt, ka nabaga rokpelnim, kuram sūrā ikdienas darbā jāuztur ģimene, nebūtu jārūpējas par savu materiālā stāvokļa uzlabošanu. Es neteikšu arī, ka nabaga skolotājai, kura par kaut kādiem 15 – 20 rbļ. gada stundas honorāra atstāj putekļainā klasē savu jaunību, nebūtu jācenšas pēc materiālās labklājības. Ikvienam strādniekam sava alga nākas. Bet kad ļaudis, kuriem dienišķās maizes papilnam, kuri baudījuši labu skolas izglītību un spējīgi gādāt nevien par savas personas garīgo izdaiļošanu, bet arī par to, lai šī gara kultūra taptu pieietama arī citiem, kurus liktens nav nostādījis tik izdevīgos apstākļos, kad arī šādi ļaudis par savu dzīves mērķi uzstāda tikai Mamonu un par augstāko dzīves gudrību tās nodarbošanās, kuras tieši palīdz šo mērķi sasniegt (kā, piemēram, tā saucamo „vietējo politiku”), tad tā ir diezgan bēdīga zīme. Vēl klāt nāk mietpilsonība un filistrība un katru cēlāku centienu nicināšana, vienota ar uz neko nepamatotu iedomību. „Necienība pret Garu” ir mūsu Rīgas lozungs. „Nost ar Garu!” – šos trīs vārdus vajadzētu ar milzīgiem melniem burtiem uzkrāsot uz visiem Rīgas vārtiem, tiltiem un dzelzceļa stacijām, lai svešinieki, kuri iebrauc Rīgā, varētu zināt, ar kādiem ļaudīm viņiem darīšana.

Un šādā atmosfērā šimbrīžam ir jāaug mūsu nākotnes mākslas un garīgās kultūras stādam! Vai tad brīnums, ka mūsu lielākais dzejnieks Poruks neizcieta šajā atmosfērā, pazaudēja dvēseles līdzsvaru un jau ar 34 gadiem atradās iestādē priekš garā vājiem. Vai tikai ar to arī nebūs izskaidrojamas daudzās jaunu mākslinieku pašslepkavības pēdējos gados! Priekš dažiem gadiem nozāļojās apdāvinātā dzejniece Zemgaliešu Biruta. Pāra gadus atpakaļ nonāvējās Torņkalnā jauns, vēl maz pazīstam rakstnieks, ja nemaldos, viņu sauca Veinbergs. Pērnajā rudenī nozāļojās Jaunā Teātra aktrise Marta Ozoliņa, šoruden nozāļojās apdāvinātais gleznotājs Voldemārs Zeltiņš. Bez šaubām, visi šie jaunie cilvēki bij par daudz sajūtīgi; viņi nevarēja panest visu to nelietību, kas notiek visapkārt, nevarēja ilgāk izturēt to briesmīgo kultūras trūkumu, kas valda latviešiem. Katrs mākslinieka cilvēks, kurš ir tāds pēc dabas un ne tik pēc profesijas vien, taču mīl savu tautu, gribētu, lai viņai labi klātos, lai no viņas kas iznāktu... Vēl varbūt klāt nāca arī apstāklis, ka redzot valdošo kultūras trūkumu, viņiem ir personīgi zuda katra cerība, sasniegt pie latviešiem tos mākslas augstumus, pēc kādiem prasīja viņu talants. Un tā atmosfēras nospiestiem, viņiem nelaikā bij jāiet bojā, jānosalst kā ziediem rīta salnā...

Jā, smukas lietas notiek pie mums! Mācīti, sabiedrībā iecienīti cilvēki, starp tiem, kā jādomā, arī ļaudis ar augstskolu diplomiem, pie tam tādi, kuriem būtu spēja un zināšanas, šādā vai tādā ceļā kaut ko darīt priekš latviešu garīgās kultūras veicināšanas, gadiem ilgi spriedelē par velns zin kādu tur „vietējo politiku”, pieraksta ar saviem spriedelējumiem pilnas avīzes un tad liek visas šās blēņas lasīt tiem pusotra miljona latviešiem, kuriem taču tik bezgalīgi vienaldzīgi, kādus tos politikas plāceņus cep „Rīgas kungi”! Bet pa to starpu nīkuļo latviešu kultūras koks, un materiālisma pūķis arvien niknāk pūš savu nāvīgo dvašu pār dzimtenes druvām un birzēm!

Tā tad tikai materiālisms – (nevis materiālisms kā līdzeklis, jo kā tāds viņš ir atzīstams, bet materiālisms kā pašmērķis) roku rokā ar filistrību, zem kura vārda es saprotu garīgu vienaldzību, mietpilsonisku pašapmierināšanos, var kavēt latvju tautu iziet uz gaišāka ceļa. Un tikai pirmo aprobežojot, bet galīgi iznīdējot otru, latvieši var cerēt tapt par ievērojamu mākslas tautu, t. i. par tautu, kas spējīga radīt iz sava vidus lielus darbiniekus mākslas laukā, kā arī pate izaugt par garīgi attīstītu un estētiski izdaiļotu tautu, kurai māksla būtu dienišķa maize un viņas eksistences augstākais attaisnojums un sankcijas.

Ieruna, ka latviešu tauta ir priekš tam par mazu, ir pilnīgi nevietā. Grieķu tauta bij viena no vismazākajām veclaiku tautām un tomēr radīja milzīgu gara kultūru, kuru vēl tagad atgremo visa civilizētā pasaule. Vārds „hellēnisms” ir priekš mums vēl šobaltdien augstākās gudrības un augstākā skaistuma simbols. Nevis lielajā bagātajā Romā, kurai bij divi miljoni iedzīvotāju un kur saplūda viss rītzemju zelts, dārgakmeņi un zīds, bet mazajās Atēnās bij kārts šūpulis cilvēces kultūrai. Nekādā lielpilsētā, bet mazajā Veimārā notika vācu kultūras atdzimšana. Ja māksla un vispārīgi garīgā kultūra būtu tieši atkarīga no ļaužu daudzuma un bagātības, tad vislielākā kultūra būtu Ziemeļamerikas lielajās pilsētās, kur ļaužu ir tik daudz, ka tie jau sāk līst dzīvot padebešos, un kur uzturas tādi miljardieri, kā Vanderbilts un Rokfellers, kuriem par abiem droši vien vairāk naudas, nekā visiem pusotra miljona latviešiem kopā. Bet taisni Ziemeļamerikā garīgas, sevišķi mākslinieciskas kultūras ir tik maz, kā nevienā civilizētā valstī.

Mēs redzējām, ka latviešiem pēc viņu iedzimtām spējām ir katra izredze tapt par mākslas tautu. No mūsu pašu gribas tikai atkarāsies, vai Latvija ar laiku taps par kultūras centru, no kura izstaros kultūras gaisma uz visām pusēm, vai arī paliks par vienkāršu eksporta kantori priekš Krievijas labības, sviesta un olu izvešanas uz ārzemēm. Novērst pēdējo un panākt pirmo var tikai ar gara spēku. Un ar gara spēku var daudz panākt – garam ir briesmīgs spēks. Divpadsmit nabagi, nemācīti Galilejas zvejnieki ar gara spēku reiz pārveidoja visas civilizētās pasaules gara dzīvi. Iedomāsimies tikai, kā būtu, ja tagad kādā skaistā dienā atnāktu Rīgā no Bigauņciema vai Ragaciema 12 zvejnieki un sāktu norāt un pamācīt mūsu inteliģentus.

Tas jau būtu nedzirdēts joks, par kuru smietos pus Rīgas. Tā smējās toreiz arī jūdu tā saucamā inteliģence, varizēji un rakstu mācītie. Un tomēr, neskatoties uz visu to, šie nicinātie zvejnieki garīgi uzvarēja savu laikmetu un apkārtni, un ar laiku viņu priekšā nolieca savas galvas ne vien visi austrumu un rietumu gudrie un mācītie, bet arī ķeizari, karaļi un augstie priesteri. Tāds spēks ir garam.

Tikai jāzina, ka tauta savā visumā nekad neredz sava īstā ceļa, nekad neapzinās sava vēsturiskā uzdevuma. Viņa daudzreiz ir akla un ļaujas aizrauties uz maldu ceļiem. Ja latviešu tautai lemts piedzīvot gaišāku nākotni, tad vajadzīgs celties jauniem garīgiem vadoņiem, kas viņu vestu uz gaismas ceļu. Vajadzīgs celties vadoņiem, kas mūsu nabaga tautu izvestu no mietpilsoniskas labklājības un garīgas verdzības tuksneša uz apsolīto zemi, gudrības un skaistuma zemi. Šie garīgie vadoņi gan varbūt necelsies no māksliniekiem pašiem, kuri dažkārt ir par pasīviem, lai taptu par tautas vadoņiem. Tie būs garā stipri cilvēki ar mākslinieciskām tieksmēm un pravieša garu. Tajos – mūsu cerība, tajos – latvju tautas nākotne...


Emīls Dārziņš

PS:
administratores izcēlumi




Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu