ES Fiskālais Pakts (pirmpublicējums 28.05.2012, Diena.lv) - Publicistika - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

ES Fiskālais Pakts (pirmpublicējums 28.05.2012, Diena.lv)

Publicējis Alma Kopa sadaļā Politekonomika · 10/4/2014 10:53:11

„Tā ir tirānija pret elementāro demokrātiju, ja Ministru Kabinets, neiesaistot parlamentu, nerunājot pat par tautas iesaistīšanu, pieņem likuma saistības, kuras pilnībā pārvērtīs valstu ekonomisko, sociālo un politisko rīcībspēju un negatīvi ietekmēs sabiedrību kopumā.”(1)tā Jozefs Stingls izsakās par šo paktu.

ES Fiskālais Pakts, dēvēts arī par Fiskālo Savienību, oficiāli saucas „starpvalstu valdību līgums par ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti, koordināciju un pārvaldību".  Krīzes pārņemtas 2011. gada 9. decembra naktī 17 Eiro zonas (Eiro valūtas telpa) un astoņas ne-Eiro zonas valstis nolēma paplašināt Eiropas Ekonomikas un Valūtas Savienību (EVS) ar Fiskālo Savienību. Šādu līgumu sauc par fiskālo paktu. Fiskālajā Savienībā, idealizēti izsakoties, dalībvalstu valdības lemj kopā par ienākumiem, nodokļiem un izdevumiem.

Šī gada 2. martā 25 ES valstis paraksta Fiskālo Paktu. Apvienotā Karaliste un Čehija atsakās parakstīt šo līgumu. Kādus mērķus un uzdevumus šajā sakarā izvirza mūsu Valts, Latvijas Republikas Ministru Prezidents V. Dombrovskis šā gada marta beigās (2012.g.)?
„Īstenosim atbildīgu un ilgtspējīgu valsts makroekonomisko politiku. Sekmīgi pabeigsim Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu, 2012.gadā samazinot budžeta deficītu zem 3 % no IKP un izpildot priekšnoteikumus Latvijas iekļaušanai eirozonā 2014.gadā. Izstrādāsim fiskālās disciplīnas likumu un Satversmes grozījumus, lai nodrošinātu anticiklisku fiskālo politiku un valsts ieņēmumu un izdevumu sabalansētību ekonomiskā cikla ietvaros.”

„Piedalīsimies ES rīcībpolitiku izstrādes procesā, vienlaikus aizstāvot savas nacionālās intereses, ES vienotu ārpolitiku un Eiropas Savienības padziļinātu integrācijas procesu. Atbalstīsim ES tālāku integrāciju un ES politisko un ekonomisko vienotību"(2)

Demogrāfiskās katastrofas laikā Latvijā mūsu valsts galvas mērķis ir samazināt budžeta deficītu zem 3% no IKP, lai iestātos eirozonā jau 2014. gadā. Viņam ir svarīgi izstrādāt fiskālās disciplīnas likumu un Satversmes grozījumus, kas automātiski, neiekļaujoties EK noteiktajos budžeta konsolidācijas rāmjos, atņem LR suverēno varu pār valsts budžetu. LR budžeta lēmējvaru tādā gadījumā automātiski pārņem nedemokrātiska institūcija - Eiropas Komisija (EK). Tā lems par valsts izdevumiem, ienākumiem un nodokļiem, tā lems par investīcijām, par iemaksām izglītībā, kultūrā, pensijās u.c. Un to mūsu Valsts Ministru Prezidents V. Dombrovskis ir izvirzījis par mērķi šim gadam. Kā gan viņš domā šajā jaunajā Fiskālajā Savienībā, kas ir pilnīgi atšķirīga no Eiropas Savienības, aizstāvēt LR nacionālās intereses? Par LR nacionālajām interesēm viņš, iespējams, dēvē vienotu ES ārpolitiku, padziļinātu integrāciju ES, ES politisko un ekonomisko vienotību.

Minētos mērķus Dombrovskis izteicis saistībā ar jauno Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā, tā dēvēto ES Fiskālo Paktu jaunajā Fiskālajā Savienībā 2012. gada 28. martā. Tauta netiek ne informēta ne konsultēta, nedz arī tās nostāja prasīta. Dombrovskis 2012. gada 2. martā parakstot starpvalstu līgumu par ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti, koordināciju un pārvaldību izlemj par LR dalību pavisam cita veida Savienībā, neinformējot par to suverēnu, Latvijas tautu.

Uz jautājumu „Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība” projekta izstrādātāji atbild: „Nav attiecināms.” Tātad izrādās, LR jauna dalība jauna veida Fiskālajā Savienībā nav attiecināma uz LR suverēnu. Šeit manas analītiskās spējas vienkārši apraujas! Rodas tikai jautājums, kas un kur ir LR suverēns? Vai tik tiešām suverēns jau pilnībā pārcēlies uz Īriju? Vai varbūt šī jaunā Savienība, kur par Latvijas budžetu lems EK neskar Latvijas iedzīvotāju? Uz ko gan šis likums un līgums ir attiecināms, ja ne uz sabiedrību? Kas gan ir visu šo finanšu spekulāciju garants un rezerve, ja ne cilvēks, humānais resurss. Taču ne jau (zelta) valūtas rezerve, kas galvenokārt ir tikai zaļu papīru ilūzija.

Turpinājumā norādīts: „Sabiedrības informēšana par projekta izstrādes uzsākšanu” -  „Nav attiecināms”

Attiecīga ir arī masu mēdiju ignorance vai plānota informācijas aizturēšana no sabiedrības.
Latvijas internetā par ES Fiskālo paktu arī zem tā oficiālā nosaukuma atrodami ne vairāk kā 15 ieraksti (uz 22.maiju). Seši no šiem ieraktiem ziņo par līguma parakstīšanu 2. martā. To raksti ir gandrīz identisks LETA fabricējums. Tikai vispārējas šā pakta slavinošas frāzes. Viens raksts ir no Džeinas Tamuļēviča no 21. februāra, kura draud parakstīt šo paktu, bet neratificēt. Tas gan izklausās vairāk bērnišķīgi, nekā nopietni. Viens raksts ir no Edmunda Krastiņa (bijušā finanšu ministra un Rīgas domnieka
22. februārī), kur blakus vispārējām frāzēm minēta vēl nedaudz konkrēta informācija. Tikai viens ieraksts kādā blogā zem vārda Megie apraksta diezgan konkrēti līguma saturu, neanalizējot to. Tas līdzinās valdības pusoficiālai info-vēstulei. Trīs identiski LETA fabrikas raksti dažādās vietās informē īsumā par to, ka Portugāle šo paktu jau ir ratificējusi. Ak jā, un viens raksts no manis, kurā es tikai vienā vārdā pieminu šī pakta pārskatīšanas pieprasījumu no jaunā Francijas prezidenta François Hollande puses.

Pagājuši vairāk kā pieci mēneši un internetā atrodami praktiski tikai 5 līdz 6 ieraksti par šo nozīmīgo informāciju jebkurai valstij: atdot savu suverenitāti, savu varu pār savu valsts budžetu nedemokrātiskai struktūrai, proti Eiropas Komisijai (EK). Tik bēdīga informatīvā situācija par šo jauno Fiskālo Savienību nav visās ES dalībvalstīs. Kritiska opozīcija ir izveidojusies Austrijā un Īrijā. Vācijā, šī Fiskālā Pakta rašanās valstī, opozīcija tikai nupat sāk veidoties, pēc prezidenta vēlēšanām Francijā, kuras jaunais sociāli orientētais Prezidents pieprasa Fiskālā Pakta līguma pārskatīšanu. Vācijas opozīcija gan vairāk formāla nekā reāla.

Atbilstoši šī līguma tekstam, līgumu parakstījušām valstī dalība jaunajā Fiskālajā Savienībā jāratificē atbilstoši saviem normatīvajiem aktiem. 31. maijā notiks šī līguma ratifikācijas 2. lasījums. Tā ir arī diena, kad īri par šo pašu līgumu lems referendumā. Tā ir iespēja mums, Latvijas suverēnam, iziet uz ielām, pie Īrijas vēstniecības, pie Saeimas nama un demonstrēt savu solidaritāti ar īriem un savu neapmierinātību pret Latvijas suverēna ignorēšanu no valsts pārvaldes un Saeimas puses. Kādēļ mēs netiekam informēti par tik svarīgiem notikumiem Latvijas Valsts uzbūvē, kuri ietekmēs mūsu visu nākotni, Latvijas eksistenci un tās sabiedrības labklājību?

Kas gan tieši šajā līgumā rakstīts? Latviešu valodā tā pilnu tekstu var atrast Saeimas mājas lapā(3). Šeit ievietošu tikai Likumprojekta „Par Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) daļu par Tiesiskā regulējuma mērķi un būtību:

„Līguma mērķis ir stiprināt EMS ekonomikas pīlāru, vienojoties par noteikumiem, kas veicinās budžeta disciplīnu, nostiprinās ekonomikas politiku koordināciju un uzlabos eirozonas pārvaldību. Tādējādi tiks veicināta ES ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un sociālās kohēzijas mērķu sasniegšana.
(...)

Līgumā paredzētas šādas būtiskākās normas:

-        Vispārējās valdības budžets ir sabalansēts vai ar pārpalikumu, ja vispārējās valdības gada strukturālā bilance atbilst attiecīgās valsts vidēja termiņa mērķim, kā definēts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā, un strukturālā deficīta zemākais rādītājs ir 0,5 % no iekšzemes kopprodukta tirgus cenās;

-        Līgumslēdzējas puses nodrošina ātru konverģenci, lai sasniegtu savu attiecīgo vidēja termiņa mērķi. Šādas konverģences grafiku ierosinās Eiropas Komisija, ņemot vērā attiecīgajai valstij raksturīgus ilgtspējas riskus;

-        Ja vispārējās valdības parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu tirgus cenās ir ievērojami mazāka par 60 % un, ja publisko finanšu ilgtermiņa ilgtspējas risks ilgtermiņā ir neliels, vidēja termiņa mērķa zemākais rādītājs var sasniegt strukturālo deficītu, kas nepārsniedz 1,0 % no iekšzemes kopprodukta tirgus cenās;

-        Līguma 3.panta 1.punktā minētās prasības (fiskālā disciplīna) ir jāiestrādā nacionālajās tiesību normās, vēlams konstitucionālā līmenī, vai kā citādi jānodrošina to ievērošana valsts budžeta procesos;

-        Līgumslēdzējām pusēm ir jāievieš arī korekcijas mehānisms, kas sāk darboties automātiski gadījumos, kad rodas būtiskas novirzes no atsauces vērtības vai no korekcijām, ar kurām paredzēts šai vērtībai tuvināties.

-        Ja vispārējas valdības parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz 60 % no IKP, līgumslēdzējas puses apņemas samazināt tā atšķirību salīdzinājumā ar atskaites vērtību, par vidēji vienu divdesmito daļu gadā;

-        Līgumslēdzējas puses, kuras atrodas pārmērīga budžeta deficīta procedūrā, ievieš budžeta un ekonomiskās partnerības programmu, kurā ir sīki izklāstītas strukturālās reformas, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu to pārmērīgā deficīta efektīvu ilgtermiņa korekciju;

-        Lai labāk koordinētu valsts parāda vērstpapīru emisijas plānus, Līgumslēdzējas puses apņemas iesniegt par tiem ex-ante ziņojumus Eiropas Komisijai un Padomei;

-        Līgumslēdzējas puses, kuru naudas vienība ir eiro, apņemas atbalstīt Eiropas Komisijas iesniegtos priekšlikumus vai ieteikumus, ja Eiropas Komisijas konstatē, ka dalībvalsts ir pārkāpusi noteikto deficīta vai parāda robežvērtību pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrā.

-        Līgums paredz atbildību par līgumā noteikto fiskālās disciplīnas noteikumu neievērošanu. Gadījumā, ja Eiropas Komisija konstatē, ka kāda valsts nav iestrādājusi savās tiesību normās fiskālās disciplīnas noteikumus, jebkura no valstīm vēršas Eiropas Savienības Tiesā (EST). Valstis var vērsties viena pret otru EST par šajā līgumā ietverto fiskālās disciplīnas noteikumu pārkāpumu arī neatkarīgi no ES Komisijas atzinuma. Ņemot vērā, ka Līgums par Eiropas Savienības darbību paredz, ka EST nav jurisdikcijas vērtēt valstu budžetus, EST šī līguma ietvaros ir tiesīga vērtēt tikai to, vai fiskālās disciplīnas noteikumi ir iestrādāti nacionālajos tiesību aktos noteiktajā termiņā un vai tiem ir pietiekami saistošs raksturs, valdībai izstrādājot ikgadējo budžetu. Turklāt valstīm ir pienākums izveidot mehānismu, kura ietvaros, ja gadījumā netiek pildīti fiskālie kritēriji, automātiski tiktu uzsākts process, kura mērķis būtu atgūt atbilstību fiskālajiem kritērijiem. EST, konstatējot, ka dalībvalsts šos pienākumus nav izpildījusi, var pieņemt spriedumu, kurš paredzēs valstij jaunu pienākumu konkrētā laika posmā novērst neatbilstību Līgumā minētajām saistībām. Ja dalībvalsts neievēro EST spriedumu, citas valstis var vērsties EST atkārtoti. Konstatējot, ka dalībvalsts nav ievērojusi iepriekšējo spriedumu, EST var piespriest dalībvalstij atbilstošu soda naudu vai kavējuma naudu līdz par 0,1% no IKP. Piespriestā summa eirozonas valstīm ir iemaksājama Eiropas stabilitātes mehānismā, bet ne-eirozonas valstīm – ES budžetā.

-        Līgums tiek izstrādāts un tiks piemērots saskaņā ar ES tiesībām (gan pamatlīgumiem, gan sekundārajiem tiesību aktiem - regulām, direktīvām, lēmumiem.

(…)
-      -        Dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlaments pārstāvji tiek aicināti regulāri tikties, lai apspriestu ekonomikas un budžeta politiku.

-        Līgums ir jāratificē līgumslēdzējām pusēm atbilstoši katras valsts nacionālajām procedūrām.

-        Līgums stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas vismaz 12 eirozonas dalībvalstis, kas plānots līdz 2013.gada 1.janvārim. Prasība par fiskālās disciplīnas noteikumu iestrādāšanu valstu nacionālajās tiesību normās jāizpilda gada laikā pēc Līguma stāšanās spēkā.

-        Ne-eirozonas valstīs līgums stāsies spēkā tad, kad tās Līgumu būs ratificējušas un pievienojušās eirozonai. Ja ne-eirozonas valsts to vēlas, tā var paziņot, ka piemēros Līguma III (fiskālā disciplīna) un IV (ekonomikas politikas koordinācija) sadaļas arī ātrāk.
"
Jau pirmajā rindkopā minēti klaji meli. Kā gan budžeta disciplīna veicinās „ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un sociālās kohēzijas mērķu sasniegšanu"?  Mūsu pašu un daudzu citu pieredze rāda tieši pretēju. Budžeta konsolidācija tieši paaugstina bezdarbu, noved ekonomiku stagnācijas un pat depresijas stāvoklī un pavairo sociālo nevienlīdzību. Grieķu piemērs rāda, ka konsolidējot valsts budžetu par 17% laika periodā no 2009. līdz 2011. gadam, ekonomiskās aktivitātes rādītāji  saruka par 20%. Darba ņēmēji, vidējie uzņēmēji, studenti un pensionāri nonāca nabadzībā. Oficiālais bezdarbs izauga līdz 22%, bet jauniešu vidū līdz 55%. Spānijā, Portugālē un pat Latvijā situācija ir līdzīga. Francijā un Itālijā jauniešu situācija daudz neatšķiras. Vai tas ir patiesais ES sociālās kohēzijas mērķis, padarīt pusi no visiem ES jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem par bezcerīgiem bezdarbniekiem?

Savukārt pēc iestāšanās eirozonā Latvijai būs jārēķinās ar zināmu līdzekļu novirzīšanu eirozonas finanšu grūtībās nonākušo valstu glābšanai. Pēc Kalsones sacītā, Latvijai, pievienojoties eirozonai un iestājoties Eiropas Stabilitātes mehānismā (ESM), piecus gadus piecos maksājumos būs jāveic iemaksas ESM kapitālā, kas Latvijai varētu būt apmēram 144,2 miljoni latu jeb 28,8 miljoni latu gadā piecu gadu garumā(4).Protams, ir skaidrs, ka ne jau valstu glābšanai un ne šīm valstīm tiks novirzīti šie līdzekļi, nauda, bet gan šo valstu bankām, nonākušām problēmās spekulatīvo darījumu rezultātā.
Šeit gan jākoriģē, ka 144 miljoni ir minimālais apmaksājamais kapitāls, kas Latvijai jāsamaksā. Tas var būt arī par 20% lielāks. Kopīgais parakstītais kapitāls Latvijai būs apmēram 1,5 miljardi - tas būs jāiemaksā pēc vajadzības, ja ESM cieš zaudējumus. Citiem vārdiem sakot - Latvija kļūst par galvotāju citu Eiropas valstu parādiem līdz pat 1,5 miljardu EUR apmērā. Kamēr viss ir labi, tikmēr tam nav lielas nozīmes, bet, krīzei turpinoties, arī mēs atlīdzināsim daļu spekulatīvo zaudējumu.

Izrādās pat tad, ja līgumslēdzēja valsts pilda šī līguma normas, konverģences grafiku nosaka EK un ne ES vēlētie pārstāvji ES parlamentā, ne valsts 100 vēlētie pārstāvji Saeimā un ne valsts suverēns. Dombrovskis šo līgumu parakstīja, bet harakiri vēl nav izdarījis. (Laikam gatavojas.)

ES saimes valstīm ir jāiesūdz vienai otru EST, ja tās reģistrē, ka kāda no ES valstīm nepilda ES Fiskālā Pakta noteikumus. Tas gan vairāk izskatās pēc „skaldi un valdi” politikas, nekā pēc integrācijas un harmonizācijas tieksmes!

Interesants ir arī fakts, ka šo likumprojektu izstrādā nevis Finanšu, Ekonomikas vai Labklājības ministrijas, bet Ārlietu ministrija. Ārlietu ministrijai tieši ir vismazāk sakara ar valsts budžetu, kurš nosaka valsts ekonomisko un iedzīvotāju sociālo dzīvi.

Mūsu mēdiji un valdība savā neizmērāmajā nekaunībā pat nosaukuši šo Valsts suverenitātes deleģēšanas paktu nedemokrātiskām institūcijām par „zelta likumu", kas jāiekļauj Satversmē. „Šobrīd visām Saeimas komisijām jau ir nodoti divi Satversmes grozījumu projekti. Pirmos, tā sauktos fiskālās disciplīnas grozījumus, iesniegusi valdība. Saskaņā ar tiem, Saeima būtu atbildīga par taupības budžetu un uzkrājumu izveidošanu valsts attīstībai un finanšu stabilitātei." (Diena, 1.5.2012.)

Valstis tiek padarītas atbildīgas par finanšu stabilitāti, kaut arī šajās valstīs naudas un valūtu monopols pieder no šīm valstīm neatkarīgām nacionālām bankām. Šīs bankas izdod naudu tādā daudzumā un uz tādiem rezerves un procentu noteikumiem, kādus tām nosaka ECB. ECB savukārt ir tiešā veidā atkarīga no SVF. Nacionālās centrālās bankas ir tiesīgas spekulēt finanšu tirgos. Tās regulē arī citu komerciālo banku spekulatīvos darījumus. Kā gan šādā situācijā iespējams uzlikt atbildību par finanšu stabilitāti valstu pārvaldēm. Valstis ES saimē taču nav tiesīgas ietekmēt no tām neatkarīgas institūcijas, proti šo valstu centrālās bankas. Kādēļ tad valstīm jāuzņemas privāto banku zudumi spekulatīvajos tirgos? Centrālo banku pēdējais uzdevums Eiro-zonā ir naudas stabilitāte. Tad, lai tās arī atbild par stabilitāti. Kādēļ gan valstīm par to jāgarantē. Kādēļ nodokļu maksātājiem jākompensē spekulantiem viņu nepiepildītās cerības? Kādēļ banku spekulāciju dēļ sabiedrībai jācieš zem strukturālajām reformām, kādēļ mēs tiekam atlaisti no darba, kādēļ mums samazina algas un paaugstina pensiju vecumu. Kādēļ mums slēdz skolas un slimnīcas. Kādēļ pēdējie Valsts (sabiedrības kopīpašums) jāprivatizē tiem pašiem akcionāriem un spekulantiem?

Valstīm jārūpējas par fiskālo stabilitāti, tai pat laikā tās arvien vairāk zaudē savu suverenitāti, arvien vairāk valsts īpašumu pāriet privāto rokās, darba vietas aizceļo akcionāriem (finanšu tirgiem) izdevīgākos reģionos, nodokļu ienākumi samazinās, nodokļi tiek paaugstināti, valstis ir spiestas aizņemties arvien vairāk naudas no bankām uz procentiem. Pilnīgi neloģiski noteikumi. Tādēļ arī visas valstis, pilsētas un komūnas ir milzīgu sumu parādnieki. Tās ir neatdodamas summas, kur bieži pat procentus atmaksāt termiņā nav iespējams.

Valstis nedrīkst neko uzsākt, kas konfrontētu ar ekonomiskās savienības interesēm.  Šis līgums atvieglo jau iepriekš (121, 126 un 136 ES līguma paragrāfos) pieņemtos noteikumus par pastiprinātu budžeta koordināciju un kontroli kā arī kontroli pār to, kā valstis pilda savienības ekonomikas politikas mērķus. Pasākumus lemj ES Padomes dalībnieki. Ekonomikas politikas mērķis ir savienības ekonomikas politiskie mērķi, kurus koordinē šī Padome. ES Padome nosaka katras dalībvalsts ekonomisko politiku. Padome arī uzrauga šīs politikas īstenošanas pasākumus.

Saskaņas centrs (Diena, 10.04.2012) pareizi saskata, ka šāda „ekonomiskās bardzības politikā (austerity policy)” „neļaus valstij nepieciešamā apjomā uzsākt investīcijas infrastruktūrā, zinātnē, izglītībā un samilzušo demogrāfijas izaicinājumu risināšanā. Rezultātā Latvija globālajā tirgū ilgtermiņā nenovēršami zaudēs savu konkurētspēju, kas var apdraudēt valsts un nācijas tālāku pastāvēšanu.” „Līgumā ietvertais fiskālās disciplīnas piespiedu mehānisms un ārējās sankcijas par līguma noteikumu neievērošanu ir pretrunā ar Latvijas suverenitāti.” Kaut arī šīs partijas pozīcija liecina par to, ka tā neizprot ne krīzes iemeslus, ne arī attiecīgi instrumentus šīs krīzes pārvarēšanai .

Kā mērķi latviešu valdība definējusi „noteikt stingrāku fiskālo disciplīnu eirozonā, kas kalpos par pamatu tās stabilitātes nodrošināšanai nākotnē.” Valdis Dombrovskis māna Latvijas sabiedrību, ka it kā šīs pakta ratificēšana nesīšot arī Latvijai stabilitāti un esot pievienojusi Latviju „Eiropas attīstības virzošajam kodolam”. Drīzāk šī ratifikācija ir atdevusi Latvijas suverenitāti „Eiropas attīstības virzošajam kodolam”, proti, globālajai finanšu elitei.

Dombrovskis ir nolēmis Latvijas Republiku automātiskai budžeta bardzībai pret Latvijas tautu un automātiskām strukturālajām reformām. (Par strukturālo reformu būtību lasiet citviet.) Kā vārdā viņš gan to ir darījis? Vai tik tiesām Latvijas Suverēna vārdā, piezīmējot, ka tas „nav attiecināms" uz Latvijas suverēnu. Nu laikam jau ne. Kam gan šāda budžeta bardzība ir izdevīga? Un kāds sakars tam ar monetāro un finanšu stabilitāti valstī un ES kopumā?

Eiropas Centrālās Bankas (ECB) prezidents Mario Draghi slavē ES Fiskālo Paktu kā svarīgu politisku notikumu, kad beidzot ES valstis apliecina savu vēlmi atdot savu valstu suverenitāti(5). „Fiskālais Pakts ir politisks sasniegums, jo tas apliecina ES dalībvalstu vēlmi,  daļu savas suverenitātes atdot, proti budžeta lemšanas tiesības. ”  „Šīs valstis pierāda savu lojalitāti, ietverot attiecīgus likumus savās konstitūcijās.” Cik brīnišķīgi! (Kā latviete un Latvijas suverenitātes sapņa lolotāja, es ļoti labi saprotu Draghi prieku, bet to nedalu.) Ceļā uz jaunu Fiskālo Savienību, Draghi grib spirināt jo īpaši ES vājākās valstis. Tādēļ tām jo sevišķi ir jāpierāda sava griba. (Ko arī Latvija centīgi dara.)

Lai aktivizētu bankas kreditēt reālo ekonomiku, kur nodarbināti 80% ES ekonomiski aktīvo cilvēku, Dragi vēlas stiprināt inter-banku tirgu. Tas ir tirgus, kurā bankas kreditē viena otru reģistrējot šīs darbības trešajās valstīs bez jebkādām ES vai ES nacionālo banku un finanšu sistēmas kontrolēm. Tas ir instruments radīt neskaidro naudu uz kredītu principu un spekulēt ar akcijām, nekustamo īpašumu un reālajā ekonomikā ar šo nekontrolēti pašradīto peļņu. Ekonomikas Prof. Dr. Hankel, valūtas eksperts un Eiro-kritiķis Vācijā un daudzās citās valstīs šāda tirgus rašanos un eksistenci nosauc kā otro no četriem finanšu krīzes pamat iemesliem. Viņš aicina valstis aizliegt vai stingri kontrolēt inter-banku tirgu. Tieši inter-bankas dod bankām iespēju radīt naudu bez reālās ekonomikas starpniecības. Tās, protams, ir „tīras” spekulācijas, tādēļ jo ātri noved pie jaunas krīzes. Tik daudz par Eiropas Centrālās Bankas (ECB) prezidents Mario Draghi nostāju.

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu pat neslēpj, ka šis līgums ir svarīgs ekonomikas un valūtas stabilitātei ne tikai ES bet gan visā pasaulē. Cilvēka un sabiedrības intereses šeit netiek pieminētas. Valstis apņemas samazināt budžeta deficītu. Ir noteikts pieņēmums, ka šis līgums nodrošināšot arī nākotnē fiskālo stabilitāti Eiro zonā. Vienīgi nav skaidrs, kā sabalansēts budžets un fiskālā disciplīna bremzēs finanšu spekulācijas un kā apstādinās jaunu spekulatīvo burbuļu radīšanu?

Oficiālie mēdiji slavina ES Fiskālo Paktu
, kā saprātīgu ES Valstu budžetu pašdisciplīnu, lai pārvarētu šodienas un rītdienas finanšu krīzes. Mums tiek pasniegti melīgi krīzes cēloņi, par it kā nesaprātīgu valstu „dzīvošanu” pāri saviem līdzekļiem, kaut arī katram, mazliet apsverot, ir skaidrs, ka ne jau valstu saimniekošana izraisīja finanšu spekulatīvo burbuli un tā sprādzienu. Fiskālais Pakts mums tiek pasniegts kā vienīgais ceļš, vienīgais glābiņš, kuru jāatbalsta katrai valstij, katram ES pilsonim.

Latvijas valdība, lai izvairītos no nepatīkamām asociācijām sabiedrības vidū, nolēma nodēvēt ES Fiskālo Paktu par „Fiskālās disciplīnas līgumu”. Tas ir tikai piesardzīgs mēģinājums padarīt tā nosaukumu latviešu sabiedrībai patīkamāku, gadījumā, ja tomēr informācija par to noplūdīs līdz tautai.

ES valstu tikšanās reizē galvenā Fiskālā Pakta aizstāvētāja A. Merkel teica: „Šis ir spēcīgs signāls, kas parāda, ka mēs esam iemācījušies no krīzes, esam to sapratuši un tādēļ nākotne tiecamies uz politiski vienotu Eiropu.”  (Kam gan un ko viņa signalizē?)
Taupības politiku ir ieviesuši vācieši un tieši Vācu kanclere Merkel ir šīs austeritātes politikas neatlaidīga propagandētāja visā Eiropas Savienībā. (Šeit būtu vietā arī atgādināt par skandālu Vācijā, kad tieši A. Merkel uzrīkoja savam draugam Deutsche Bank šefam J. Akermanim 2008. gadā 60 gadu jubilejas svētkus savā valsts rezidencē - Kanzleramt par valsts līdzekļiem. Deutsche Bank ir lielākā Vācijas kredītbanka, kura ļoti aktīvi pati un caur savām meitu institūcijām piedalījās spekulācijās gan ES gan arī ASV.)

Šī politika augstāk par visu liek banku intereses; garantē bankām kredītu atdošanu jebkurā situācijā uz valsts un valsts iedzīvotāju rēķina; uz sociālās politikas rēķina pat apzināti pieņemot ekonomisko stagnāciju un depresiju banku glābšanas vārdā. Tādēļ arī tika dibināts Eiropas Stabilitātes Mehānisms (ESM) un tā pēctecis Eiropas Finanšu Stabilitātes Fasilitāte (EFSF) kas garantē bankām daļu viņu spekulatīvos „ zaudējumus” kompensēt. EFSF ir akciju sabiedrība pēc Luksemburgas likumiem.

Fiskālās Savienības ietvaros radītās likuma normas, piespiež valstīm pārņemt banku un citu finanšu institūtu spekulāciju zudumus un garantēt to kompensāciju par drošību liekot humāno kapitālu. Tā ir vienīgā demokrātiskas valsts pēc rietumu modeļa reālā rezerve. Tā tad arī tiek maksimāli izmantota garantijā bankām zem saukļa par monetāro un ekonomikas  stabilitāti ES.

Šodien, 2012. g. 26. maijā pēc jau labi pārbaudītā modeļa Spānija spiesta, Eiro stabilitātes vārdā, nacionalizēt daļu ceturtās lielākās Spāņu bankas, kura nespēj nest savu spekulāciju zaudējumos. Šis bankas Bankia glābšanas „riņķis” spāņiem izmaksā šodien 19 miljardus. Nav zināms, vai tā ir pēdējā summa, jo Spānijas nekustamā īpašuma tirgus „toksisko" vērtību speciālisti nosaka 100 miljardu apmērā. Finanšu krīze jau smaidīgi sveicina Latviju.
Bankas īstenībā nav investējušas ne savu, nedz arī kāda cita naudu. Tās ir radījušas grāmatvedības naudu (bezskaidro naudu datora sistēmā) kredīta izdošanas momentā balstoties uz minimālu (LV 4-5%, ES vidēji ap 2% rezervēm) rezervju sistēmu. Spekulēts tiek uz visu, kas vien „met" peļņu. Tādēļ jo riskantāka ir situācija krīzes laikā. Bezskaidrā nauda pieaug mūsu naudas un bankas sistēmas ietvaros daudz ātrāk nekā reālā nauda. Tā turklāt pilnīgi neatbilst reālās ekonomikas pieaugumam. Ja reālā ekonomika pēc OECD datiem kopš 80. gadiem pasaulē vidēji pieauga par faktoru 1,6, tad naudas apjoms pieauga 16 reizes. Investēts tika ne reālajā ekonomika, bet finanšu tirgos, galvenokārt uz valūtu. Šādai naudai nav nekāda pamata, nekāda garantija, tā ir tik tiešām ilūzija par naudas esamību balstīta tikai uz ticību par to. Tādēļ bankām ir svarīgi piespiest valstis tām atlīdzināt šīs neprātīgās un nesaprātīgās, neētiskās spekulācijas. Tādēļ tiek popularizēts sauklis: „par lielu, par nozīmīgu, lai bankrotētu” bailēs no reāla domino efekta ne tikai ES bet visā pasaulē, jo Valūtas taču ir saistītas.

Valstīm ir fiziska reāla rezerve. Šī rezerve esam mēs visi kopā, tas ir cilvēks, cilvēka resurss, kas maksās nodokļus. Cilvēku var gandrīz bezgalīgi paverdzināt. To arī bankas dara ar valstu valdību palīdzību. Tiek slēgti līgumi kā ESM, EFSF, un pastarpināti arī ES Fiskālais Pakts, kuri garantē bankām, ka valstis, terorizējot un „apdīrājot” savus pilsoņus garantēs tām viņu spekulatīvo zaudējumu kompensāciju.

Bijušais ECB prezidents  Jean-Claude Trichet jau kops 2007. gada kopa ar SVF aktīvi cīnās par šādu fiskālo savienību. Piezīmēšu tikai, ka ECB un SVF ir vienu kungu iestādījumi, un ka fiskālās savienības suverenitāte nonāk nedemokrātisku institūciju varā, kura pakļaujas tieši ECB un SVF.

ES Fiskālā Pakta aizstāvji saskata šajā paktā Eiropas Savienības integrāciju.  Saskata to kā „dabisku” nākamo soli globālas pasaules virzienā zem finanšu elites varas.
Laikus, tūlīt pēc Jean-Claude Trichet fiskālās savienības pieprasīšanas, izcēlās finanšu spekulāciju krīze. Projektam „nejauši” radās ļoti auglīga augsne.  2010. gadā bija jau gatavi pirmie priekšlikumi kā koordinēt politiku finanšu tirgum izdevīgā gultnē. 2011. gada februāri jautrais duets Merkosy (Merkel un Sarkosy) pirmo pasniedza publikai kopējo plānu, kurš toreiz vēl saucas „Eiro-Plus-Pakts”. Tam drīz radās daudz piekritēju, labprātīgi kā Nīderlande un piespiedu kā Spānija. Šī pakta oficiālais mērķis bija Eiro stiprināšana. Vācija piespiež citas ES saimes valstis iekļaut savos pamatlikumos „parādu bremzi”. Tā ir stingrāka par līdzšinējo (Māstrihtes)IKP- 3%-robežu.

Faktiski Fiskālais Pakts ir ideāla garantija bankām un finanšu spekulantiem pašiem nesegt savu spekulāciju zaudējumus, tos sedz Valstis un to iedzīvotāji.

Nomācoša daļa ES Valstu valdības pieņem, tiek piespiestas pieņemt vai ir jau pieņēmušas ES Fiskālā Pakta noteikumus, nepaskaidrojot tos un to sekas savam suverēnam.

Daži vārdi par aktivitātēm citās valstīt pret ES Fiskālo Paktu:

Kā ziņo Red Globe, Īrija šķiet ir vienīgā valsts, kurā tiks ļauts tautai referendumā nobalsot par vai pret ES Fiskālo Paktu. Referendums paraudzēts 31. Maijā. Republikāniskas, sociālistiskas organizācijas, kā arī arodbiedrības aicina tautu balsot „pret” šo paktu. http://www.redglobe.de/europa/155/5116-referendum-zum-eu-fiskal-pakt-kampagne-fuer-das-nein

Līdzīgi kā Lisabonas un Nizzas līgumu pieņemšanas gadījumā arī šoreiz mums jau pazīstamā Īru partija Republican Sinn Féin (RSF) uzsāk jaunu kampaņu savā mājas lapā
www.nofiscaltreaty.net pret Fiskālo paktu.  Kā mēs labi atceramies, abus iepriekšējos līgumus Īru tauta noraidīja. Īri tiek uzsaukti pēdējo suverenitātes daļiņu neatdāvināt globālajam finanšu elites diktātam. Ar šo referendumu Īri grib iedrošināt arī citas ES saimes valstu tautas, nepakļauties bezierunu parlamentārajam diktātam globālās finanšu elites varas stiprināšanā. Es ļoti ceru, ka arī šoreiz Īrijas tauta „šokēs ES" ar savu suverēno nostāju un savas suverenitātes aizsardzību tāpat kā Nicas un Lisabonas līgumu gadījumos!

ES Fiskālā pakta kritiķis Austijā Josef Stingl pievērš uzmanību tam, ka parlaments zaudē kontroli un lēmēj spēku pār valsts budžetu. Tās ir nopietnas izmaiņas valsts konstitūcijā, kuru veikšanai nepieciešama divu trešdaļu pārsvars. Fiskālais pakts paredz deleģēt valsts centrālo, ekonomiski politisko varu nedemokrātiskām struktūrām un institūcijām, kā ES Komisijai, ES Padomei, dažādām Eiropas Tiesas Palātas kontroles un sankciju iestādēm, kuras lems un pieņems katras valsts budžetu, kas praktiski nozīmē, lems par automātisku „parādu bremzi” dalībvalstīs, kā algu pensiju samazināšanu un slimības apdrošināšanas un sociālo nodokļu paaugstināšanu. Autoritārais ES Fiskālais Pakts izslēdz arī ES Parlamenta iesaistīšanos tā automātismā.

Austrijas opozīcija uzskata, ka Eiropai, lai pārvarētu finanšu krīzi nav vajadzīgs iznīcinošs Fiskālais Pakts, bet gan baku nacionalizēšana, finanšu tirgus kontrole, bagāto nodokļi, sociālās sistēmas paplašināšana un sabiedrības kopīpašuma saglabāšana. Josef Stingl uzskata, ka ir nepieciešams „aizsargs" („glābšanas lietussargs”, vāciski ESM sauc arī par Euro-Rettungsschirm,) algām, pensijām un sociālajā izmaksām un ne bankām.”

Pat Francijā tiek diskutēts par ES Fiskālo paktu, kaut arī blakus Vācijai tā ir šī pakta virzītājspēks. Jaunais prezidents Fransuā Olands kritizē to, ka šis pakts neiekļauj sevī ekonomiskās izaugsmes pasākumus, kas neļauj viņam šādu paktu ieteikt ratificēšanai. „Viņš paziņoja, ka aicinās izveidot eiroobligācijas, "nevis lai summētu parādus, bet lai finansētu industriālās infrastruktūras projektus" un pavērtu lielākas finansēšanas iespējas no Eiropas Investīciju bankas. Olands arī paziņoja, ka aicinās ieviest nodokli finanšu transakcijām un "mobilizēt Eiropas struktūrfondu atliekas, kas tagad netiek izmantotas"." (Diena, 25.04.2012.)

Šodien jau mēs zinām, ka ES Fiskālā Pakta līguma saturs vēl tiks mainīts. Nav gan zināms, vai izmaiņas būs būtiskas vai tikai formālas. Tādēļ būtu nenopietni šādu paktu ratificēt, nenogaidot tā pēdējo versiju.

Daži vārdi par budžetu:
Budžeta ieņēmumi un izdevumi pēc likuma definīcijas ir:
„Ieņēmumi — saskaņā ar nodokļu likumiem iekasētie vai saņemtie nodokļu, valsts un pašvaldību nodevu un citi maksājumi budžetos, kā arī budžeta iestāžu ieņēmumi no to sniegtajiem maksas pakalpojumiem un citi pašu ieņēmumi, īpašiem mērķiem iezīmēti ieņēmumi, aktīvu realizācijas tīrie ieņēmumi, saņemtie procentu maksājumi un dividendes, ārvalstu finanšu palīdzība, ziedojumi un dāvinājumi naudā vai natūrā (ar uzskaiti naudā), kā arī ieņēmumi no saņemtajiem transfertiem.

Izdevumi — visi maksājumi no budžeta, izņemot maksājumus parādu pamatsummas atmaksai un maksājumus, kas tiek veikti saskaņā ar tiem finanšu darījumiem, kurus uzskaita atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai finansēšanas klasifikācijai.”(6)

„1. pants. Budžets un tā mērķis

(1) Budžets ir līdzeklis valsts politikas realizācijai ar finansiālām metodēm. Budžets ir valdības finansiālās darbības un vadības pamatā.

(2) Budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami valdībai, citām valsts institūcijām un pašvaldībām to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar likumdošanas aktiem, nodrošinot, lai tajā laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi. Budžetu izstrādājot, jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru.”

Kā redzam, budžets ir valsts politikas realizācijas pamats. Tas ir valdības finansiālais finansiālās darbības un valdības pamats. V.Dombrovskis pats sev rok kapu, vieglprātīgi atdodot varu pār valsts budžetu EK. Ja Valsts varai vairs nav vara pār tās budžetu, tad tāda vara gluži vienkārši zaudē savu pamatu, tā kļūst lieka. Valdībai bez sava budžeta zūd tās valstiskais pamats. Valsts politikas realizācijas galvenais instruments tiek atdots ārējai nedemokrātiskai varai, EK. Tātad, no tā momenta, kad LR budžeta vara pāries EK rokās, kas realizēsies it visai drīz, ņemot vērā LR demogrāfisko katastrofu, ekonomisko un finanšu un morālo krīzi, LR vairs nav nepieciešama sava valdība. Tā gluži vienkārši zaudē savu pamatu, kā norādīts likumā Par budžetu un finanšu valdību.

Jau 2009. gadā par Māstrihtas konverģences kritēriju neizpildi pret Latviju tika ierosināta Pārmērīga deficīta procedūra. Tas tikai rāda, cik reāli mēs zaudējam savu suverenitāti pār valsts budžetu. (Tā praktiski ir jau zaudēta kopš krīzes sākuma, kopš banku parādu pārņemšanas. Šo privāto banku saistību uzņemšanās rezultātā Latvijai regulāri ir jāatskaitās SVF un ES par savu budžetu.)

Apelācija saprātam un dzimtenes mīlestībai

Par kādu gan nacionālo interešu aizstāvību var būt runa Valstu Savienībā, kur valstīm ir tik dažāds balsu sadalījums. Vācijai, Francijai, Lielbritānijai un Itālijai katrai ir pa 29 balsīm, katrai pa 8,4%, Latvijai, Igaunijai, Luksemburgai, Slovēnijai un Kiprai pa 4 balsīm, katrai 1,2% svars ES lēmumos. Maltai to ir vismazāk, proti trīs balsis. Kādas te vienādas tiesības? Kāda konverģence, kāda kohēzija? Kā gan Latvija ar saviem 1,2% var aizstāvēt jebkādas savas nacionālās intereses? Turklāt, ES (Lisabonas) pamatīguma preambulā noteikts, ka ES mērķis ir arvien stiprāka integrācija. Nacionālās intereses spējīgas realizēt tikai valstis ar kuplu balsu skaitu un vienādām interesēm. Vēsture rāda, ka lielām valstīm brīvā tirgus un neierobežotas konkurences kapitālisma sistēmas ietvaros un pēc tās filozofijas nav kopējas intereses ar mazām valstīm, bet lielas valstis savā starpā var sarunāt sev vienlīdz izdevīgus noteikumus uz mazo valstu rēķina.

Vai mūsu valsts ministru prezidentam ir skaidrs, ka no Latvijas pēdējo 10-20 gadu laikā jau izbraukuši un vairāk vai mazāk ES integrējušies 200000 līdz 300000 iedzīvotāju, piespiedu kārtā kumosa meklējumos. Neviens cilvēks labprātīgi nepamet savu valsti nedz viens pats, nedz ar ģimeni un nedodas svešumā. Tā nav normāla cilvēka rīcība. Bet katrs, savu instinktu vadīs, pametīs un pamet savu dzimteni, ja nespēj tajā uzturēt savu un savas ģimenes dzīvi. Vai viņam ir skaidrs, cik bērnu nav dzimuši, cik cilvēku ekonomiskā izmisumā sev dzīvību ņēmuši un cik cilvēku, mūsu tautiešu, pēdējo 22 gadu laikā priekšlaicīgi saslimuši un nomiruši? Vai viņam ir skaidrs, cik jaunu cilvēku, zaudējot jebkādu cerību uz cilvēka cienīgu dzīvi, padevušies alkoholismam un narkomānijai, cik palikuši bez pamatizglītības?

No 2,6 miljoniem iedzīvotāju 22 gadu laikā mēs esam zaudējuši 700000 cilvēku. Un tas, ja neskaita dabisko iedzīvotāju skaita pieaugumu laika gaitā miera laikos. Vai tiešām viņam šķiet, ka Latvijai nepieciešama vēl intensīvāka integrēšanās? Mazas valsts un skaita ziņā mazas tautas šādas, nevienlīdzīgas integrācijas procesā vienkārši izzūd.  

Kad beidzot mūsu vara sāks pievērst uzmanību nozīmīgiem sabiedrības dzīves rādītājiem? Kad galvenais mūsu valsts „indekss” būs dzimstības koeficients, vai bezdarba, nodarbinātības, sociālās šķēres, dzīves ilgums, veselības, izglītības un analfabētisma rādītāji. Tieši dzimstības, izglītības, nodarbinātības, veselības un vides aizsardzības koeficienti nosaka sabiedrības labklājību un ne IKP. Un kur nu vēl IKP pret iepriekšējo mēnesi, ceturksni vai gadu.

Lai arī Dombrovskis nav ne ekonoms, ne finanšu speciālists, nedz arī demogrāfs, šīs vienkāršās likumsakarības vajadzētu saprast katram cilvēkam! Kādēļ viņš izliekas un tur mūs par muļķiem? Un cik ilgi mēs, tauta, to cietīsim un pieļausim? Vai arī mums svarīgāks ir IKP rādītājs par reālo iespēju savā dzimtenē dzīvot pašam un uzturēt ģimeni? Vai tik tiešām mums tik kvēli gribas izbraukt nekvalificētā darbā barbariskajos rietumos un tur integrēties kā nekvalificētā darba klase? Cilvēki, kas zaudējuši realitātes izjūtu un cilvēcisko pašcieņu tik tiešām sevi uzskata par laimīgiem tīrīt tualetes Londonā, Hamburgā, Dublinā, vai strādāt svešās plantācijās par minimālo samaksu. Mēs esam nonākuši pēdējā izmisuma stadijā. Ģimenes pārdod savu pēdējo īpašumu un zemi Latvijā un dodas vergot nezināmā virzienā.

Ja mēs šodien neatjēgsimies, tad rīt mūsu bērniem vai mazbērniem tas vairs pērtā neienāks, kā nabagu klases pārstāvjiem.

Kolaborējot ar globālās elites elitāriem kalpiem Latvijas vietējās pārvaldes elite cer saglabāt savu varu Latvijā. Vai tas ir arī suverēna interesēs? Mums nav savas suverēnas opozīcijas, tādēļ nekas cits neatliek, kā vienīgi pašiem saukt mūsu nomaldījušās avis atjēgties un atminēties sevi. Ja viņi nesaprot, ka iznīcina Latviju un tas sabiedrību, tad viņus ir jāatlaiž no pienākumiem, kurus viņi nespēj pildīt. Latvijas tauta ir LR suverēns un saimnieks. Valdība ir tikai mūsu iecelts pārvaldnieks uz laiku. Vai saimniekam jācieš slikts pārvaldnieks? Vai saimniekam bezspēcībā jānolaiž rokas un skumji jānosakās, kā mūsu Valsts budžeta lemšanas varas atņemšana tiek ierakstīta mūsu likumos un iespējams pat Satversmē? Kam mums tādi priekšstāvji, kam mums tādi kalpi, kuri nesaudzē mūsu suverenitāti? Neatbalstīsim šos apdullušos tautas pārstāvjus. Kurš gan normāls cilvēks atļaus pie stūres sēsties piedzērušam, ja mašīnā sēž visa viņa ģimene? Mēs, Latvijas sabiedrība esam šī ģimene, tieši šādā situācijā, kad pieļaujam 100 priekšstāvjiem ar valdību priekšgalā, rietumu draudu un naudas ilūzijas apmātiem, stūrēt mūs atkarībā un nabadzībā.

Pielikums

Likums par budžetu un finanšu vadību:

5. pants. Valsts budžets

(1) Visi maksājumi, kas saskaņā ar likumu vai citu normatīvo aktu vai līgumu ieskaitāmi valsts budžeta ieņēmumos, ir valsts budžeta līdzekļi, kurus saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktu apropriāciju var apropriēt valsts mērķim.

(2) Valsts budžeta līdzekļi ir arī maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu, kurus katru gadu veic valsts uzņēmumi, kā arī uzņēmējsabiedrības, kurās ir valsts kapitāla daļa. Ministru kabinets nosaka apmēru un kārtību, kādā maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu tiek veikti un ieskaitīti valsts budžetā.
(...)
9) Ministru kabinets izdod noteikumus par valsts tiešās pārvaldes iestāžu sniegto maksas pakalpojumu cenrāžu apstiprināšanu.

(10) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā ministrijas un citas centrālās valsts iestādes plāno, īsteno, uzrauga un uzskaita valsts budžeta programmu (apakšprogrammu) rezultātus un to rādītājus, kā arī sniedz pārskatus par tiem.

(11) Ministru kabinets nosaka tiesu sniegto maksas pakalpojumu veidus, samaksas apmēru un kārtību.

(12) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā plānojami un uzskaitāmi ieņēmumi no valsts budžeta iestāžu sniegtajiem maksas pakalpojumiem un ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītie izdevumi, kā arī maksas pakalpojumu izcenojumu noteikšanas metodiku.

(13) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā budžeta finansēta institūcija piedalās Eiropas Savienības un starptautisko institūciju finansēto programmu īstenošanā citā valstī un plāno un uzskaita projekta finansējumu.”

---------------------------
(1)
Brīvi tulkoti  Austrijas globalizācijas kritikas interneta tīkla Attac GLB federācijas priekšsēdētāja Jozefa Stingla vārdi.
(2)
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/6CEAFCEF74EC1320C22579D00025E61E?OpenDocument
(3) http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/6CEAFCEF74EC1320C22579D00025E61E?OpenDocument
(4) Nozare.lv. 2012. gada 11. maijs, Diena,
http://www.diena.lv/latvija/zinas/latvijai-pareja-uz-eiro-izmaksas-8-7-miljonus-latu-13946287?cp=1#comments
(5)
Tā raksta Vācijas Vidēja lieluma uzņēmumu mēdijs internetā šā gada februārī: http://www.deutsche-mittelstands-nachrichten.de/2012/02/37912/ .
(6)
Likums par budžetu un finanšu vadību, http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=58057




Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu