Kādēļ nacionāla Latvija ir kaitīga utopija Latvijai - Publicistika - Latvijas suverēnais suverēns

Meklēt
Go to content

Main menu:

Kādēļ nacionāla Latvija ir kaitīga utopija Latvijai

Publicējis Alma Kopa sadaļā Sabiedrība · 24/5/2014 14:33:34

Šodien vēl joprojām daudzi Latvijas un latviešu mīlētāji ilgojas pēc nacionālas valsts. Lai gan gandrīz visi latviešu politiķi ir nacionālu partiju pārstāvji. Savas nacionālās idejas un mērķus tie pauž ne tikai uz vēlēšanām, bet arī ikdienā. Tie ir “Visu Latvijai”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Nacionālā Apvienība”, “Nacionālā progresa partija”, “Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība”, “Latvijas ceļš”, “Latvijas zemnieku savienība”, Tautas Kustība “Latvijai”, “Latvijas vienības partija”, “Demokrātiskā partija “Saimnieks””, “Tautas partija”, “Jaunā partija”, “Jaunais laiks”, “Latvijas pirmā partija”, “Zaļo un zemnieku savienība”, “Vienotība”, “Partiju apvienība “Par Labu Latvijai””, "Zatlera Reformu partija". Un te neesmu pat nosaukusi visas “latviskās” partijas, kuras ir nonākušas Saeimā. Turklāt ir vēl ļoti daudz citas nacionālas partijas, kuras līdz Saeimai nav tikušas.

Jau no pašas formālās Latvijas neatkarības atgūšanas, Saeimā nonākušas nacionālās partijas un vienīgi nacionālās partijas ir veidojušas koalīcijas un valsts valdību. Un mēs visi zinām, pie kā ir novedusi šo nacionāļu darbība pie varas. Latvija 24 tā dēvētajos brīvības gados ir praktiski iznīcināta. Tas tiek mērķtiecīgi darīts: no 2,7 miljoniem iedzīvotāju 1987.gadā pēc 24 gadiem Latvijā vairs dzīvo mazāk par 2 miljoniem cilvēku (2011.g.). Šajā īsajā periodā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 25 procentiem. Tā ir oficiālā statistika. Realitāte, iespējams, ir vēl skumjāka. Tādu efektu iespējams panākt tikai mērķtiecīgi to plānojot. To sauc par tautas genocīdu. Lai to panāktu, tika mērķtiecīgi iznīcināta tautsaimniecība Latvijā un ieviesti negodīgi konkurences noteikumi. Tādējādi tauta tika izdzīta ekonomiskajā trimdā.

Šo genocīdu īsteno Latvijā nacionālie politiķi. Daudzi no viņiem to pat nesaprot. Un tomēr, mēs tauta, tos visu laiku ievēlam un atbalstām. Viņi, protams, nes atbildību par savu rīcību. Daudzi domā, ka šie politiķi nav “īsti” nacionāli, ka viņi ir tikai “vilki aitu kažokos”. Ka mums vēl tikai jācer uz īstiem nacionāļiem, nacionālas Latvijas valsts cēlājiem.

Daļa nacionālo partiju biedru un Saeimas pārstāvju tik tiešām ir visīstākie tautas nīdēji un naidnieki. Tiem vairāk interesē savas kabatas vai “siltas” vietiņas Briselē vai kādās citās starptautiskās organizācijās, nevis savas tautas un valsts labklājība.

Sajūtot pilnīgas iznīcības tuvumu, latviešu tauta un jo īpaši tās politiskā un kultūras elite sāk meklēt vainīgos citās tautās vai ārējos apstākļos. Tiek piesaukts globālisms, kā neiespējamība vai šķērslis kaut ko tautas un valsts labā darīt. Tiek pasludināti krievi un Krievija par vainīgiem. Tā tiek šķelta Latvijas, jau tā šodien vājā sabiedrība.

Bet ne jau mūsu garā vājie nacionālie politiķi un valsts līderi tur ir vainīgi. Un ne jau tie, vēl neatnākušie un gaidītie nacionālie politiķi spēs patiesi nodibināt labklājīgu nacionālu valsti. Kādēļ ne? Lai to saprastu, jāsāk aptvert, ko tad nozīme “nacionāla valsts”?

Nacionāla valsts ir valsts, kura veidojas uz vienas nācijas pamata, kā uz to norāda pats nosaukums. Paskatīsimies reālistiski uz Latviju. Vai Latvijā nacionālas valsts ideja ir īstenojama, vai tā ir gluži vienkārši utopija? Šodien Latvijā dzīvo 60 procentu latviešu, 27 procentu krievu un 13 procenti vēl citas dažādas tautības. Un tie ir oficiālās statistikas rādītāji. Iespējams, ka cittautiešu ir arī vairāk. Vel pirms divdesmit gadiem to īpatsvars bija krietni lielāks. Kur gan viņi pazuda?

Pie tāda nacionālā sadalījuma, Latvijā iedibināt nacionālu valsti ir vienkārši naivi. Vēl varētu domāt par nacionālu valsti, ja Latvijā būtu vien 13 procentu dažādu tautību pārstāvji, bet ar 27 procentiem krievu tautas pārstāvjiem runāt par nacionālu Latviju ir dīvaini. Vai nu tas liecina par “nacionālas valsts” idejas neizpratni, vai par patiesu vai brīvprātīgu aklumu un nevelēšanos saprast situāciju.

Turklāt lielākā daļa no šiem cittautiešiem ir nodzīvojuši visu mūžu Latvijā, daudzi dzimuši Latvijā. Krievi Latvijā dzīvojuši gadu simtiem. Latvija ir viņu dzimtene, tāpat kā tā ir latviešu dzimtene. Krievija ir arī vienmēr bijusi mūsu kaimiņš. Krievu tautas un latviešu tautas kultūra un vērtības ir ļoti tuvas.

Atcerēsimies, ka arī Latvijas pirmās neatkarības pastāvēšanas laikā tieši nacionālo spēku nākšana pie varas un nacionālo ideju īstenošana Kāļa Ulmaņa vadībā, noveda pie Latvijas iznīcināšanas. 1922. gada Satversmes sapulces vīri bija gudrāki. Jo arī toreiz nacionālais sadalījums Latvijā neļāva dibināt nacionālu valsti. 1920. gadā Latvijā no visiem iedzīvotājiem 73 procenti bija latvieši. Otrajā vietā ar 13 procentiem ierindojās krievi, bet ceturtajā vietā žīdi ar 5 procentiem (dati ņemti no www.csb.gov.lv/). Tādēļ arī Satversmes izstrādātāji Satversmē nostiprināja ideju par Latvijas tautu un nevis par latviešu tautu. Satversmē neatradīsiet jēdzienu “latviešu tauta”, neatradīsiet arī vārdu “nacionāls” vai “nācija”. Latvijas valsts dibinātāji toreiz saprata, ka nacionālu Latviju nav iesējams dibināt pie tāda nacionālā sadalījuma. Šodienas nacionālais sadalījums vēl mazāk dod tādu iespēju. Tieši šis arī ir viens no iemesliem tam, ka nacionālas Latvijas idejas pārstāvji ir vai nu meļi, jo tādu ideju nav iespējams īstenot, vai arī tie ir muļķi, jo nezina to.

Tāda mērķa izvirzīšanu pie šodienas reālās situācijas Latvijā var uzskatīt par utopiju. Šis mērķis maldina latviešus un kaitina nelatviešus. Kāda gan var būt vienība vai attīstība sabiedrībā, ja valdošās partijas un elite atzīst vienīgi latviešus, vienlaicīgi ar to diskriminējot citus. 40 procentu sabiedrības tiek ignorēta. Tādai valstij nav nākotnes.
Pieņemsi, ka šī ideja tomēr būtu laba. Pieņemsim, ka tā būtu vienīgā iespēja, kā saglabāt latviešu tautu. Kas tad būtu jādara šādas idejas īstenotajiem? Kā jeb kurā situācijā, kad ir izvirzīts mērķis, proti: nacionāla Latvijas valsts. Kā nākošais uzdevums ir noskaidrot aktuālo situāciju. Aktuālo nacionālo sadalījumu es jau iepriekš aprakstīju.

Nākamais solis ir izvirzīt tādus apakšmērķus vai uzdevumus, kas ved galvenā mērķa īstenošanas virzienā. Tā kā nacionālas valsts pamatnosacījums ir vienas un vienotas nācijas esamība, tad jāsāk domāt, ko darīt ar 27 procentiem krieviem un 13 procentiem dažādiem cittautiešiem, kuri šodien ir Latvijas iedzīvotāji. Tas ir apmēram 800 000 Latvijas iedzīvotāju no apmēram 2 miljoniem. Liela daļa no viņiem ir arī Latvijas pilsoņi.

Sanāk tā, ka Latvijai vajadzētu kaut kā atbrīvoties no šiem 800 000 iedzīvotājiem. Kā to varētu izdarīt? Varētu izvirzīt kādu iznīcināšanas plānu. Vai nu ir jāpanāk, ka viņi izbrauc no Latvijai, vai arī, lai viņi visi diezgan ātri izmirts. Varētu izvirzīt programmu vai plānu, ka katrs pieaugušais latvietis, kurš iestājas par nacionālu Latviju, iznīcina vai kaut kā savādāk iznīdē vismaz vienu cittautieti, bērnus ieskaitot.

Es esmu kategoriski pret tādu genocīdu! Mana sirdsapziņa man to neatļauj! Tas nesaskan arī ar manu tikumības izpratni. Tādu cilvēku padzīšanu no dzimtenes, no mājas vai arī tieša šo cilvēku iznīcināšana ir pat netikumīga manās acīs un smags noziegums. Tā kā es, domā daudzi cilvēki. Tādēļ tiem, kuri vēlas Latviju redzēt kā nacionālu valsti nāksies vien katram iznīcināt vismaz divus cittautiešus.

Un iespējams pat, ka nacionālas Latvijas idejas pārstāvjiem nāksies arī iznīcināt tos latviešus, kuri tāpat kā es, ir pret vardarbīgu cilvēku dzīvību iznīcināšanu. Tiem nāksies mūs iznīcināt arī tādēļ, lai šķietami attīrītu savas netīrās sirdsapziņas, lai nebūtu, kas viņiem par šo grēku atgādina. Lai neviens netraucētu to uzvaras dzīres.

Varētu izvirzīt ideju par cittautiešu integrācija latviešos. Bet šī ideja nedarbojas jau 24 gadus, tā nedarbojās arī iepriekš un nedarbosies arī nākotnē. Var garīgi iznīcināt caur integrāciju un asimilāciju kādu mazu tautas daļiņu. Piemēram, 1 līdz 3 procentiem kādas sabiedrības daļu. Tā tas notiks, piemēram, ar visiem ekonomiskajā trimdā izdzītajiem latviešiem Vācijā, Īrijā, Anglija vai Dānijā un cituviet. Bet, nav iespējams asimilēt 40 procentus no sabiedrības. Tas nedarbojas. Un kas uzņemsies atbildību par šo cilvēku garīgo kropļošanu? Es to nevēlos uzņemties.

Ir mūsu vidū jau tādi, kuri mūsu krievus sauc par sugu, urlām vai ruskijiem, izrādot tiem savu necieņu. Tādējādi šie censoņas parāda tikai sevi un savu attīstības līmeni. Kā mēs izturamies pret citiem, tā tie izturēsies arī pret mums. Gudrākais un stiprākais rāda piemēru un nosaka toni.

Kādēļ vēl šī ideja par nacionālu Latviju ir neracionāla (nesaprātīga) un pat ļoti kaitīga Latvijai? Tādēļ, kā jāiznīcina ir 40 procentu Latvijas sabiedrības. Tā jau mēs esam tikai 2 miljoni! Kā gan mēs gribam pastāvēt, būt pašnoteikti un pašnodrošināti, ja mūs būs tikai 1,2 miljoni? Pat no ekonomiskā viedokļa ir skaidrs, ka tas ir nereāli. Lai kāda sabiedrība pastāvētu suverēni, tai ir nepieciešams noteiks iedzīvotāju skaits. Zinātnē tiek minēts dažāds minimālais nepieciešamais iedzīvotāju skaits, lai valsts varētu suverēni pastāvēt. Visi šie skaitļi ir krietni lielāki par 1,2 miljoniem.

Nevienam arī nav noslēpums, ka pat tādas salīdzinoši milzīgas valstis, kā Vācija, ASV, Kanāda, Austrālija, Francija, cīnās savā starpā par kvalificētiem imigrantiem. Un tad mēs, tai pašā laikā vēlamies atbrīvoties no MŪSU KRIEVIEM? Vai mums prāta vēl ir? Mūsu krievus mēs jau pazīstam no dzimšanas. Esam gājuši ar viņiem vienās skolās, dzīvojuši kaimiņos, strādājuši vienos uzņēmumos, un tagad dzīsim viņus prom? Viņi pazīst mūsu kultūru, mēs pazīstam viņu kultūru. Vai tad tas nav brīnišķīgi un izdevīgi?

Diemžēl ne visi latvieši ir racionāli, ne visi vēlas redzēt, saprast un domāt. Daudzi paļaujas masu mēdiju un politiķu manipulācijām, bez jebkāda kritiska vērtējuma. Politiskās elites uzdevums ir šķelt tautu un tauta labprāt ļaujas šķelties ar saukļiem kā “krievi nāk” un daudziem citiem. Tiek meklēti vainīgie. Tiek meklēti attaisnojumi, kādēļ latvieši izbrauc un izmirst. Bet netiek meklēti risinājumi.

Bet risinājums ir pavisam vienkāršs. Un tikai kopā, vienībā un sadarbībā mēs varam izveidot patiesi suverēnu – pašnoteiktu un pašnodrošinātu Latviju – valsti bez kangariem un svešiem kakla kungiem Briselē. Sadarbība un draudzība pieder pie latviešu kultūras tikumiem. Ir jāveido tāda valsts, kurā Latvijas tauta varētu dzīvot labklājībā un attīstībā. Lai sasniegtu pašnodrošinātu un pašnoteiktu labklājību, mums tieši ir vajadzīgi mūsu krievi un cittautieši. Jāveido tāda valsts, kura rūpējas par savu tautu. Tāda valsts, kura neizdzen savus ļaudis svešumā verdzībā. Tāda valsts, kur cilvēki jūtas droši un laimīgi. Latvijas valsts un Latvijas tautas viens no pamatpienākumiem ir jābūt latviešu valodas un kultūras saglabāšana, kopšana un attīstība. Latvija ir vienīgā teritorija uz pasaules, kurai ir jāizvirza tāds pienākums. Jo, ne jau izklīstot, mēs saglabāsim savu valodu un kultūru, bet dzīvojot savā dzimtenē. Bet tai pašā laikā mēs nevaram atļauties iznīcināt citus šeit dzīvojošos cilvēkus. Tauta, kura izvirza sev par mērķi iznīcināt citas tautas savā teritorijā, pati iznīkst.

Krievu esamība Latvijā ir drīzāk jāuztver kā brīnišķīga priekšrocība. Ne katrai valstij ir tik liels otras tautas īpatsvars. Turklāt krievi visā pasaulē tiek augsti vērtēti. Tādēļ mēs sevi gandrīz varam pieskaitīt tādam valstīm, kā Šveicei, kurā dzīvo četras dažādas tautas (vācieši, franči, itāļi un kāda arābu tauta) un kurā ir arī četras valsts valodas. Varam ierindoties vienā rindā ar Kanādu, kurā viena otrai blakus pastāv divas kultūras un divas valodas: franču un angļu. Varam sevi arī mazlietiņ salīdzināt ar Krieviju un Ķīnu. Šajās valstīs gan ir īpaši kupls nacionalitāšu sastāvs. Tādēļ draugi, mīļie latvieši, mācīsimies priecāties un būt pateicīgi par mūsu kultūru un valodu bagātību, par mūsu vērtībām un īpašajām priekšrocībām tīri nacionālo valstu priekšā!
J


Pretējā gadījumā mūs sagaida lībiešu liktenis. Mums nav izdevīgi būt stulbiem un ietiepīgiem. Tādi nebija arī mūsu senči. Ņemsim palīgā viņu viedumu.

Īsa piezīme par nacionālismu un sabiedrības attīstības virzību

Nacionālisms tā ir ideoloģija, kura balstās uz savas nācijas izcelšanu. Nacionālisms ir neskaitāmu karu cēlonis. Tā uzplaukums bija 18. un 19. gadsimtā. Arī Latvijas nacionālisma idejas uzplauka 19. gs. otrajā pusē.

Kādēļ es uzskatu, ka nacionālisms ir pagātnes ideoloģija, un ka Latvijai nevajadzētu iet atpakaļ, bet gan uz priekšu. Šeit būtu jāsaprot, kā vispār cilvēku sabiedrība vēsturiski ir attīstījusies. Par palīgu ņemšu Zigfrīda Ernsta atziņas manā izklāstā.

Sabiedriskā organisma sistēmā sākotnēji cilvēks aptver sevi, kā ES, kā indivīdu, kā vērtību ar pašmērķi. Dievs un Dieva pasaule novirzās otrajā plānā. Tā ir jauno laiku pirmā attīstības stadija (1400 - 1550). Šajā laikā rodas indulgences un cilvēku lielināšana par svētiem. Ideoloģija pārvēršas no iepriekšējās “Tava ir šī valstība” par “Mana ir šī valstība”.
Tad rodas izpratne par ģimeni un absolūtismu. Laikā no 1520 līdz 1798 gadiem veidojas dažādas monarhijas ar karaliskajām ģimenēm sabiedrības augšā. Privātīpašums un mantošanas tiesības ir īpašā cieņā. Laiks, kad valda uzskats: “Kurš valda, tas nosaka reliģiju.” Šis periods noved pie kapitālisma veidošanās. Šajā laikā monarhi sevi uzskata par tautas mātēm un tēviem, bet tautu par tautas bērniem.

Nacionālās apziņas rašanās simbols ir Francijas revolūcija 1798. gadā ar moto “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Nacionālisma periods veidojas laikā no 1750. g. līdz 1813. gadam. Šis laiks ir bagāts ar kariem un liberāli kapitālistisku nacionālu ideoloģiju. Mudinājums ir “Man un manai nācijai (tutai) ir jāuzvar! ” Uz šīs ideoloģijas pamata vēlāk veidojas gandrīz visas nacionālās valstis. Tas ir valstis, kuru pamatā ir viena nācija.

Vīlušies kapitālisma sistēmā, cilvēkos rodas sociālā apziņa. Veidojas klašu ideoloģija par sociālu un solidāru sabiedrību (1798-1850). Periods arī sākas ar Franču revolūciju un tās moto: “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Francijas revolūcijas cēlonis bija sociālā apakšslāņa neapmierinātība ar monarhiju. Par šīs apziņas veidošanās noslēguma laiku var uzskatīt Kārļa Marksa Komunistisko manifestu 1848. gadā.

Nākošā sabiedrības attīstības pakāpe saistās ar Darvina pieņēmumiem par cilvēka attīstību, kas veicina rasu mācību. Tādējādi veidojas rasu ideoloģija. Šajā periodā (1850-1914) atdzimst idejas par impērijām. Veidojas otrais un trešais Vācu reihs. Pasaule piedzīvo fašismu, kad citu rasu piederīgie tiek noniecināti vai iznīcināti.

Kā nākamā sabiedrības attīstības apziņa minams humānisms un pacifisms. Šis laiks iestājās pēc 1917. gada, kā arī pēc 1950. gada. Šī laika moto ir “Miers par jebkādu cenu”, “Kurš ir pret mieru, tas jāiznīcina”, “Kurš ir pret mieru, ir pret cilvēci.”


Šodien mēs dzīvojam laikā, kad pasaules valdība vēlas kontrolēt jebkuru mūsu ES rīcību. Uzbrūk mūsu vērtību sistēmai, izglītības sistēmai, mūsu ģimenēm, tradīcijām. Visi tiek padarīti vienādi un kontrolējami. Mēs iegūstam dozētu un ļoti šauru informāciju un zināšanas. Autoritātes tiek degradētas, intīmās attiecības publiskotas, seksuālās visatļautības propaganda ir obligāta. Cilvēces atmiņa un vēsture tiek sagrozītas, tiesiskums izkropļots, pielāgojot to valdošās elites interesēm. Mūsu veselība tiek apdraudēta, slimības organizētas un ārstēšana dozēta tā, lai mēs nebūtu veseli. Mūsu instinkts pašiem sevi aizstāvēt tiek mums atņemts, mēs tiekam padarīti par tolerantiem, tas ir imūniem (nespējīgiem pretoties), radījumiem, kuriem jālūdzas drošība no citiem. Mums tiek atņemta spēja pašiem sevi nodrošināt ar dzīvei nepieciešamo, sava spēja uz tautas saimniekošanu. Mēs tiekam padarīti par ubagiem un subsīdiju un pabalstu lūdzējiem. Mūsu valstis tiek padarītas par kapitāla turētāju parādniekiem, novestas bankrotos. Tiek izpārdots sabiedrības kopīpašums. Mūsu kultūra, tautas ticība, laika rits un mūsu vērtības ir atstātas novārtā, padarītas par vecmodīgām, nelaikmetīgām vai tiek iznīcinātas. Vietā mēs esam saņēmuši sātaniskas pseido “vērtības”.

Sistēma mūs ir padarījusi nespējīgus pretoties. Mēs labprātīgi esam aizvēruši savas acis, ausis un mutes. Labprātīgi izvēlamies neredzēt, nedzirdēt, nesaprast, nevērtēt, neiebilst. Ir pat tādi, kuri jau uzsākuši sērot par Latviju. Pilnībā padevušies. Atteikušies no racionālām domām, vērtēšanas, rīcības. Labprātīgi izrakuši sev un līdz ar to arī tautai kapu un nu dzied tautas ņirdzīgo sēru dziesmu “Dod, Dieviņi!” par tautas pēdējo gaitu. Šīs dziesmas teksts, kuru uzrakstījusi Nora Ikstena, ir šķiet īsts Briseles pasūtījums.

Dod, Brisele, dodamo,
Es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo
Ar abām rociņām,
Es saņemšu ņemamo
Ar abām rociņām,
Ar abām rociņām.

Dod, Brisele, lietum līt,
Nejās puiši pieguļā,
Būs manām telītēm,
Svētu rītu āboliņš,
Būs manām telītēm,
Svētu rītu āboliņš,
Būs manām telītēm,
Svētu rītu āboliņš.

Dod, Brisele, man zirdziņu,
Es negribu lepni jāt,
Birzē man pieši auga,
Liepienāi iemauktiņi,
Birzē man pieši auga,
Liepienāi iemauktiņi,
Liepienāi iemauktiņi.

Dod, Brisele, siltu sauli
Novakara pusītē.
Dod, Brisele, lēnas tautas
Jel mūžiņa galiņā,
Dod, Brisele, lēnas tautas
Jel mūžiņa galiņā,
Jel mūžiņa galiņā.

Dod, Brisele, siltu sauli
Novakara pusītē.
Dod, Brisele, lēnas tautas
Jel mūžiņa galiņā
Dod, Brisele, lēnas tautas
Jel mūžiņa galiņā,
Jel mūžiņa galiņā.

Dod, Brisele, lēnas tautas
Jel mūžiņa galiņā,
Jel mūžiņa galiņā.

Īss paskaidrojums šim mantr-veidīgajam tekstam, kas iekodē latviešu iznīcību:

  • Dzeja rakstīta tautas dziesmu stilā, lai labāk iedarbotos uz latvieša psihi

  • Ārkārtīgi skaista mūzika (Raimonds Tiguls)

  • Briseli dzejas autore ir viltīgi aizvietojusi ar latviešiem tuvo vārdu Dievs

  • Autore mūs kodē uz slinkumu “lūdz lietu, lai nebūtu jājāj pieguļa”, pieguļā agrāk ganīja zirgus

  • Briseles telītes aizvietotas ar “manām telītēm”; “svētu rītu āboliņš” laikam ir ES veco valstu ekonomiskā izdevība paverdzināt Latvijas tautu

  • "Dod, Brisele, man zirdziņu, es negribu lepni jāt”, kā tad es gribu jāt?

  • Dod, Brisele, mums haosu: "Birzē man pieši auga, Liepienā iemauktiņi”

  • Dod, Brisele, mums viegli nomirt: "Dod, Brisele, siltu sauli Novakara pusītē."

  • Dod, Brisele, lēnas tautas jel mūžiņa galiņā (laikam jau te nav jāskaidro…)


Kā Jūs domājat, uz ko šī mantra latviešus iekodē? Dziesmu var noklausīties šeit, bet neiesaku ar to aizrauties: Dod, Dieviņi! Uzskatu, ka šo skaisto melodiju mēs nedrīkstam dziedāt ar šo tautu iznīcinošo tekstu. Nekādā gadījumā Dziesmu svētkos, kad kopā dzied apmēram deviņi tūkstoši latviešu.

Nesaprast pasauli ir tas pats, kas pārvērsties par vēža šūnu organismā. Vēzis (vēža šūna) nesaprot vairs ne savu, ne organisma jēgu un funkciju, tādēļ baro tikai sevi, pārņemot arī citas šūnas. Kad vēzis sevi ir kārtīgi uzbarojis, cilvēks mirst.

Cilvēkam ir jāaptver sava vieta un uzdevums pasaulē. Jāpārstāj būt par imūnu un pretoties nespējīgu elementu vai par vēzi, kurš baro tikai sevi, kaitējot sabiedrībai. Ir jāatgriežas pie savas tautas saknēm. Latviešiem ir ļoti paveicies. Varbūt tādēļ, ka mūsu senči ir bijuši tik spēcīgi garā, tie spējuši mums pat 21. gadsimtā nodot mūsu tautas gudrības un Dainas. Tās ir mūsu vērtības! Atgriezīsimies pie mūsu tautas tikumiem. Sāksim sadarboties un saderēt. Sāksim dzīvot pēc mūsu tautas tikumiem un ne pēc svešiem, mūs iznīcinošiem likumiem!

Un tieši šī ir nākamā sabiedrības attīstības pakāpe. Dzīvošana un sadzīvošana pēc tikumiem un ne pēc likumiem. Tikumi ir izteikti mūsu kulturvēsturiskajā mantojumā. Līdzīgs mantojums ir arī krieviem. Uzdodiet sev jautājumus “No kurienes mēs nākam?” un “Uz kurieni mēs ejam?” Augstākais mērķis ir dzīve saskaņā ar radītāju un visu radīto. Tikumi ir ceļa zīme, mūsu sirdsapziņa ir mūsu kompass. Kad iesāksies šis cilvēku attīstības periods ir atkarīgs no mums pašiem.

Un tagad pamēģiniet šo skaisto melodiju “Dod, Dieviņi!” izdziedāt ar zemāk uzrakstīto mūsu tautas dziesmas tekstu.

Ja, Dieviņi, mantu dodi,
Dodi gudru padomiņu:
Manta vien maz der lieti,
Ja nav gudra padomiņa,
Manta vien maz der lieti,
Ja nav gudra padomiņa,
Ja nav gudra padomiņa.

Dievs man deva, Dievs man deva
Dievs rokā neiedeva:
Vajag čaklu kāju, roku,
Vajag gudra padomiņa.
Vajag čaklu kāju, roku,
Vajag gudra padomiņa
Vajag gudra padomiņa.


Nedod, Dievs, tā dzīvoti
Kā kaimiņu Pēterim:
Uz akmiņa malku cirst,
Strautā kurti uguntiņu.
Uz akmiņa malku cirst,
Strautā kurti uguntiņu.
Nedod, Dievs, tā dzīvoti.

Dievs, dod mūsu meitiņai
Labu laimi dzīvojot,
Bērzu slotas kuplumiņu,
Apīnīša vieglumiņu!
Bērzu slotas kuplumiņu,
Apīnīša vieglumiņu!
Apīnīša vieglumiņu!

Dod, Dieviņi, tādu laimi
Kā tiem mūsu vecākiem:
Pilna klēts rudzu, miežu,
Stallī bēri kumeliņi.
Pilna klēts rudzu, miežu,
Stallī bēri kumeliņi,
Stallī bēri kumeliņi.

Arājiņš Dievu lūdza,
Audzē, Dievs, rudzus, miežus
Lielajā tīrumā.





Atpakaļ uz lapas sākumu | Atpakaļ uz sākumu